Baltā svētdiena

Šodien

kristīgajā

baznīcā svin

Balto svētdienu. Pirmo svētdienu, kas seko Kristus

augšāmcelšanās svētkiem. Šī

senbaznīcā bija īpaši

nozīmīga svētdiena, un

ne tikai svētdiena, bet visa šī nedēļa starp Lieldienām un Balto svētdienu. Daudziem senajā baznīcā šī bija pirmā Svētā Vakarēdiena, Kristus miesas un asiņu, saņemšanas diena. Tie jaunkristītie, kas Lieldienu naktī

bija kristīti un ietērpti baltās linu drēbēs un ar kurām viņi staigāja visu nedēļu, šajā Baltajā svētdienā savās baltajās drēbēs nāca uz dievkalpojumu, piedalījās pie pirmā Vakarēdiena un pēcāk, pēc svētīšanas vārdiem, šīs baltās drēbes novilka, un nu tie tika uzskatīti par pilntiesīgiem draudzes un kristīgās baznīcas locekļiem.

Baltā svētdiena. Šī diena šo nosaukumu ir ieguvusi tieši šo balto drēbju dēļ. Jo īpaši Jāņa atklāsmes grāmatā vairākkārt tiek uzsvērtas baltās drēbes. Piemēram, „Tev Sardos ir maz tādu, kas nav aptraipījuši savas drēbes; viņi staigās ar Mani baltās drēbēs, jo viņi ir tā cienīgi. Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs un Es viņa vārdu neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas …” Atkl.3, 4-5

Kas tad ir šīs baltās drēbes, un ko tās nozīmē? Tās ir Kristus taisnības drēbes, kurās tiek ietērpti visi jaunkristītie, jeb jaundzimušie, kuri nav dzimuši no miesas un asinīm, bet no Dieva caur ūdeni un Garu. Šīs baltās drēbes apklāj visus tos, kas atgriežas no saviem grēkiem, tiek kristīti un pastāv ticībā. Jo tie, kas ir Kristū kristīti, tie visi ir tērpušies Kristū, kā to māca apustulis Pāvils. Dievs mūs tērpj pestīšanas drēbēs un šīs baltās drēbes, ko apvilka senbaznīcā kristītajiem, un nereti to dara arī vēl šodien (īpaši maziem bērniem), simboliski mums rāda uz pārmaiņām un pilnīgu pārmainīšanos. Viss netīrais, viss grēcīgais kas bijis ir bijis, tas ir pagājis. Tagad, līdz ar piedzimšanu no augšienes caur kristības ūdeni visa tava netīrība ir nomazgāta, un tu esi kļuvis, kā mazs, jaunpiedzimis bērns. Dieva priekšā tu esi kļuvis tīrs un tava nešķistība ir tikusi apsegta. Vecajā Derībā pravieša Caharijas grāmatā ir kāds apraksts, kur augstais priesteris Jozua tiek ietērpts tīrās drānās. Caharija raksta: „Un Tas Kungs ļāva man redzēt augsto priesteri Jozuu stāvam Tā Kunga eņģeļa priekšā, un sātans stāvēja viņam līdzās pa labi, lai viņu apsūdzētu. ….. Bet Jozuam bija mugurā netīras drēbes, kad viņš stāvēja enģeļa priekšā. Un enģelis sacīja tiem, kas stāvēja viņa priekšā: novelciet viņam netīrās drēbes! – bet Jozuam tas sacīja: redzi, es atņemu tev tavus grēkus un ietērpju tevi svētku drānās!” (Cah.3, 1-4). Mēs visi pirms tiekam caur kristību ietērpti šajās baltajās drēbēs esam gluži kā Jozua Dieva priekšā ar netīrām drēbēm. Un tad caur kristības ūdeni un Dieva vārdu esam mazgāti tīri, mēs topam ietērpti Kristus taisnības drānās. Mūsu vecās drēbes, mūsu grēki un grēkiem pakļautā dzīve tiek novilkta. Mūsu grēki līdz ar kristību tiek atņemti, un mēs tiekam ietērpti svētku drānās, kāzu drānās, gluži kā tas draudzei – Kristus līgavai – piederas. Tas nav mūsu darbs, tas ir Dieva darbs, kas pats mūs ietērpj Savā taisnībā. Senbaznīcā, nākamās nedēļas laikā pēc kristībām, jaunkristītie staigāja ikdienas šajās baltajās drēbēs, un katru dienu īpaši priekš jaunkristītajiem draudzē tika lasīti sprediķi, kuros viņi tika pamācīti un pamudināti šīs drēbes paturēt tīras un baltas arī visu atlikušo dzīvi. Mēs zinām, cik neapmierināti ir vecāki, kas izmazgājuši savu mazo bērnu drēbes tās viņiem apvelk, bet vēl pat netikuši pusceļā uz ballīti, bērni ir jau pamanījušies tās samērēt. Un tad parasti vecāki ir pikti, ka bērni kā mazi sušķi tikko apvilktās tīrās drēbes atkal ir padarījuši netīras. Šajā ziņā mēs visi esam līdzīgi bērniem, jo Dieva priekšā baltās drānas, kurās Dievs mūs tērpj mēs aptraipam ik dienas, ik stundas un ik minūtes. Nemitīgi mūsu katra grēki aptraipa žēlastībā dāvātās drānas. Grēki ir daudz un dažādi. Tādi, piemēram, ir mūsu iedomība un augstprātība, kurā uzskatam sevi labākus par citiem. Kādreiz saka: „Lepns kā pāvs.” Tieši tā. Pāvs ir viens no lepnības simboliem, jo tā vien šķiet, ka tas ar savām krāšņajām, izplestajām spalvām iedomājas sevi stāvam pāri pār citiem. Es liels, citi mazi. Tāda ir augstprātības attieksme pret citiem, kas ir kā melns pleķis uz baltām drēbēm. Traips mūsu dvēselē ir arī mūsu mantkārība ar savu alkatību un skopumu. Ziniet, ka pasaule ir pietiekoši liela lai apmierinātu visu cilvēku vajadzības, bet tā ir pārāk maza, lai remdētu kaut viena cilvēka alkatību. Tāpat ir ar skaudību, kura nepazīst brīvdienas, un kurā cits citu vērojam un jautājam: „Vai tik viņš to ir pelnījis?” Arī dusmas, kas ir skaidra zīme cilvēka iekšējam vājumam, mūs padara nešķistus. Tās ir visas mūsu miesas kārības ar izvirtību, kas nevienmēr nozīmē tikai seksu. Latīņu valodā miesas kārība saucas „luxuria”, no kā atvasināts mūsu vārds „luksus”. Miesas kārība ir vēlēšanās dzīvot bagātībā, starp luxus precēm. Rijība, kas meklē arvien vairāk un vairāk un nekad nav apmierināma. Arī šis neattiecas tikai uz ēšanas paradumiem, bet it uz visu dzīvē, kur mēs meklējam savu laimi kvantitātē, proti, mantu un citu lietu daudzumā. Te arī jāpiezīmē slinkums. Arī tas mūs dara netīrus. Kādreiz tautā tiek lietots teiciens: „Kas guļ, tas negrēko”. Patiesībā tie ir meli ar kuriem cilvēks mēģina attaisnot savu slinkumu un pasivitāti. Tas ir pretēji Dieva bauslim: „Ja nu kas zina labu darīt un to nedara, tas tam ir par grēku” (Jek.4, 17). Ko cilvēks slinkojot un esot pasīvs, gan otram dara labu? Neko. Tāpēc slinkot vai esot pasīvam, kad citi strādā vaiga sviedros ir grēks, kā visi citi grēki, un ir traips uz mūs baltajām drānām. Mēs grēkojam ik uz soļa. Lūk, tāpēc mūsu kristībā saņemtās taisnības drānas pienākas ikdienas dot Savam Debesu Tēvam mazgāt un mazgāt, atkal un atkal no jauna. Kur? Kristus lietajās asinīs, kas spēj iztīrīt visus, pat visilgāk iestāvejušos sārņus un netīrumus. Visa mūsu atlikusī dzīve pēc kristībām ir mūsu netīrās veļas mazgāšana caur grēku nožēlā lietām asarām, un piedošanas saņemšanu ticībā Kristus krusta nāvei un Viņa augšāmcelšanai mūsu dēļ. Tāpēc arī Pāvils saka: „… novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla” (Kol.3, 9-10). Jā, visa mūsu dzīve, pēc kristībā apvilktajām, baltajām Kristus taisnības drēbēm, ir arī patiesa dzīšanās un tiekšanās šīs drēbes tīras un baltas arī pataupīt. Dievs mūs, kas esam kristīti, nav aicinājis nešķistībai, bet gan svēttapšanai (1.Tes.4, 7). Patiešām Dieva griba ir lai mēs būtu svēti, un mūsu dzīve būtu nevainojama ne tikai draudzē, bet arī ārpusē. Ja es savam bērnam apvelku tīras drēbes, es protams arī ceru un sagaidu, ka viņš pieliks visas pūles, lai šīs drēbes tādas arī paglabātu. Bez šaubām, tik pat labi es apzinos, ka tās būs kaut kad atkal jāmazgā, tomēr bērna cenšanās mani iepriecina, savukārt nevērīga attieksme mani skumdina. Kāpēc lai tas būtu citādāk pie Dieva? Dievs priecājas un novērtē mūs centienus pēc svēttapšanas un svētas dzīves, savukārt nevērīga attieksme pret Kristus dāvātajām taisnības drēbēm Dievu skumdina, tā Viņu sāpina. Turklāt nevērīga attieksme sāpina ne tikai Dievu, bet arī tos kuros mājo Dieva Gars. Ja es redzu, ka mans brālis vai māsa Kristū dzīvo vieglprātīgu, izlaidīgu vai kā citādi grēcīgu dzīvi, nepieliekot pūles un nemeklējot palīdzību, lai no tā atbrīvotos tas mani sāpina un skumdina. Un ne tikai mani, bet pa daļai visus, kuros mājo Tā Kunga Gars. Tā kā to raksta Pāvils: „Bet, ja kas skumdinājis, tas nav tik mani skumdinājis, bet, lai neteiktu par daudz, pa daļai jūs visus.” (2.Kor.2, 5). Mīlestība Pāvilam lika liet daudz asaras. Viņam sāpēja, viņam bija skumji un sirdī bēdas, kad redzēja citus dzīvojam slepenās kauna lietās un viltībā. Tā arī man reizēm ir bijis jāraud un jālej asaras, jāpiedzīvo sāpes, skumjas un bēdas vispirms pašam jau par sevi. Jo arī es esmu vārtījis un smērējis Kristus taisnības drēbes, kurās Viņš mani ietērpa manās kristībās. Arī es esmu bijis nevērīgs un neesmu pielicis visas savas pūles un spēkus, lai glabātu tīras un baltas šīs drēbes dienu no dienas. Mīļā draudze! Mums ir milzīgi Dieva apsolījumi, tad šķistīsimies no visiem miesas un gara traipiem, un tapsim svēti Dieva bijāšanā. Tiesimies pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu. Ietērpti tīrajās drēbēs tieksimies arī tās paturēt tīras, bet kad iznāk sašmucēties, tas dosim tās atkal Tam Kungam grēku nožēlā, lai Tas tās mazgā un saņemsim tās tīras un baltas atkal atpakaļ patiesā ticībā. Jo grēku nožēla ir tā, kas dod, bet ticība ir roka, kas to atkal saņem atpakaļ. Atzīsimies Viņam savos grēkos ikdienas, lai Viņš, kas ir uzticīgs un taisns piedodams mums visus grēkus šķista mūs no visas netaisnības. Negrēkosim, bet ja kāds krīt grēkā, tad atcerēsimies ka mums ir aizstāvis Tēva priekšā un Viņa asinis mūs šķista no visiem grēkiem. Āmen.

Māc. E.Kalekaurs