Dieva maskas

„Vecākos jūsu starpā tad nu pamācu es, arī būdams vecākais un Kristus ciešanu liecinieks un nākamās godības dalībnieks: ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam. Tad, kad Augstais Gans parādīsies, jūs saņemsit nevīstošo godības vainagu.” 1.Pēt 5:1-4

Kāds teologs reiz ir sacījis, ka „svarīgs ir ikdienišķais nevis unikālais”. Mēs bieži tiecamies savā dzīvē pēc unikālā, mēs vēlamies ieraudzīt to vienreizējo, neatkārtojamo, to vēl līdz šim nepiedzīvoto. To, ko savā ikdienā mēs mēdzam saukt par Dieva brīnumu, kad Viņš nepastarpināti iejaucas cilvēku dzīvēs. Mēs tiecamies pēc tā, un ceram to piedzīvot, lai šajā piedzīvojumā sev gūtu kādu apstiprinājumu Dieva klātbūtnei un Viņa mīlestībai. Bet jāsaka, ka bieži pēc tā tiekdamies un uz to gaidīdami, mēs palaižam garām to ikdienišķo, caur kuru Dievs patiešām unikālā veidā ir tev līdzās ikdienas un ik brīdi. Caur ko Dievs par tevi katru dienu rūpējas un gādā. Caur ko Dievs izrāda savas rūpes un mīlestību par tevi.

Meklēt unikālo, neievērojot Dieva klātbūtni un darbu, nedzirdot Viņa balsi ikdienišķajā; – tas, tas Bībeles vārdiem sakot nozīmē būt akliem un kurliem, lai neteiktu vēl vairāk, ka tas nozīmē, būt garīgi mirušiem. Daudz svarīgāk mums mūsu dzīvē ir ieraudzīt, kā Dievs tajā darbojas caur pavisam ikdienišķām lietām. Brīnišķīgs piemērs tam ir „Mūsu Tēvs” lūgšana, kurā Kristus mums ir mācījis tā lūgt: „Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.” Šie ir vārdi, pavisam īsi un vienkārši, ko katrs ticīgais zina no galvas un lūdz savā ikdienas lūgšanā. Un uz kuriem Dievs arī mums atbild ikdienas dāvādams mums visu to, kas mums patiesi ir nepieciešams mūsu dzīvei un dzīvībai šajā pasaulē. Bet padomāsim, kā tad tas notiek? Kādā veidā Dievs atbild uz mūsu lūgumu? Vai Viņš mannai liek līt no debesīm, kā reiz tas notika pie Israēla tautas tuksnesī? Taču nē. Dievs to dara caur pavisam ikdienišķām lietām. Viņš to nedara nepastarpināti, tā teikt pa tiešo, no debesīm. Bet gan lieto mūs cilvēkus, mēs esam gluži kā Viņa rokas caur kurām Dievs šo maizi mums pasniedz. Dievs mums dod maizi lietojot zemnieku, kurš vispirms šo graudu sēj zemē un pēc tam to atkal novāc. Dievs lieto dzirnavnieku, lai šo graudu pārvērstu miltos. Maiznieku, kas šo maizi izcep un pat auto vadītāju, kas to nogādā līdz veikala plauktiem. Un, vai ieejot veikalā esam padomājuši, ka pārdevējs, kas mūs apkalpo aiz letes ir kā instruments, ko Dievs lieto atbildēdams uz tavu lūgumu „Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.” Visbiežāk jau laikam par to mēs tā neiedomājamies. Mēs, grēka dēļ esam akli, jo neredzam, ka katrs šis cilvēks patiesībā priekš mums ir Dieva dāvana, ko Dievs lieto, lai rūpētos par mani, par tevi, par ikvienu no mums. Vai tad, kad mēs esam slimi un lūdzam Dievam, lai Viņš mūs dziedina. Ko mēs sagaidām? Vai to, ka Dievs nepastarpināti iejauksies, darīdams brīnumu mūsu dzīvē mūs izdziedinādams? Vai tas ir tas uz ko mēs gaidām? Vai tomēr mēs ar atvērtām gara acīm dodamies pie ārsta, redzēdami, ka Dievs ārstu mums nolicis, kā dāvanu un grib šo ārstu lietot, lai glābtu mūsu veselību?

Būt redzīgam, garīgi redzīgam, nozīmē arī saredzēt aiz katra šī cilvēka stāvam Dievu. Protams, izņemot tās reizes kad cilvēks dara grēku. Tad gan mēs nevaram sacīt, ka aiz šī cilvēka stāv Dievs. Jo mēs zinām, ka Dievs ienīst grēku un lai mūs no tā atpestītu pasaulē ir sūtījis savu Dēlu, kurš krusta mokas ciezdams to arī ir paveicis. Dievs katru cilvēku šajā pasaulē ir nolicis savā vietā un caur katru cilvēku Dievs šajā pasaulē vēlas darboties. Katram cilvēkam šajā pasaulē ir kāds aicinājums, kurā viņš atrodas un caur kuru Dievs tad arī grib par šo pasauli un arī par mums katru rūpēties un gādāt. Diemžēl, grēka dēļ bieži vien cilvēks šajā aicinājumā ir Dievam nepaklausīgs. Un tā vietā, lai ļautos Dievam un būtu par celsmi un svētību otram, cilvēks šo savu aicinājumu, izmanto pilnīgi pretējiem mērķiem un nolūkam. Un tomēr neskatoties uz to, ka daudzi savā aicinājumā Dievam nav uzticīgi, Dievs nemaina Savu iedibināto kārtību un turpina cilvēkus aicināt kādam konkrētam mērķim un uzdevumam, lai caur viņiem kā caur instrumentiem darbotos šajā pasaulē. Pat ja tu esi bezdarbnieks un domā, ka Dievs tevi atstājis bez sava aicinājuma, tad neskumsti, jo tas nebūt tā nav. Nav cilvēka virs zemes, kurš būtu aizmirsts un bez Dieva sūtības. Vai neesi savā dzīvē nekad padomājis, ka tavs aicinājums ir būt par bērnu saviem vecākiem (savam tēvam un mātei). Vai varbūt tavs aicinājums ir būt par tēvu vai māti saviem bērniem. Arī tas ir Dieva aicinājums un arī caur tevi Dievs grib rādīt savu mīlestību tēvam un mātei, dēlam vai meitai. Visbiežāk mēs savā ikdienā par to nepadomājam, bet gaidām kādus mistiskus piedzīvojuma brīžus, kuros ceram sajust Dieva mīlestību un kādu nepastarpinātu Viņa pieskārienu, kad tirpas un karstums izskries caur kauliem. Tā ir Dieva izaicināšana. Jo Dievs tev pieskaras un vēlas rādīt savu mīlestību un rūpes caur visiem šiem cilvēkiem. Atver acis un ieraugi to. Ieraugi to ar redzi, ko sauc par ticību.

Ir daudz un dažādi aicinājumi šajā pasaulē. Un neviens par otru nav nedz zemāks, nedz augstāks. Nedz sētnieks par prezidentu, nedz prezidents par sētnieku. Abiem aicinājums ir no Dieva. Un katrs no šiem aicinājumiem ir vienādas cieņas vērts, jo abus ir nolicis un aicinājis Dievs. Gluži tāpat, kā Dievs lieto zemniekus, lai mūs pabarotu, ārstus, lai dziedinātu, skolotājus lai izglītotu, sētniekus, lai sakoptu un padarītu skaistāku šo pasauli, un kā caur ikvienu no viņiem darbojas pats Dievs, tā arī Dievs darbojas caur mācītāju. Caur šo sludināšanas amata nesēju, lai pasludinātu un mācītu savu Vārdu un izdalītu sakramentus, šos Dieva noslēpumus, caur kuriem Kristus nāk pie mums pēc sava apsolījuma ļoti īpašā veidā, caur Kristību ūdeni un Svētajā Vakarēdienā. Gluži, kā Dievs pabaro mazu bērnu caur viņa vecāku rokām, tā Dievs pabaro savu bērnu dvēseles dāvādams tiem grēku piedošanu caur garīgā amata nesēja muti un pasludinājumu, kā Jēzus to ir teicis un apsolījis Jāņa evaņģēlijā: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” (Jņ.20:22-23). Neviens no šiem aicinājumiem nav tikai kāds simbolisks apzīmējums Dieva darbam. Katrs no šiem aicinājumiem ir reāls fakts. Tik pat reāli, kā Dievs rūpējas par mazo bērnu caur tēva un mātes rūpēm, tik pat reāli Dievs darbojas un runā caur mācītāja sludināšanu. Kā bērns paklausot saviem vecākiem reizē izrāda paklausību Dievam, tā draudze ticībā uzklausot sludināto Dieva Vārdu paklausa Kristum, kā pats Kristus to ir sacījis saviem mācekļiem: „Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis” (Lk.10:16).

Neviens mācītājs savā amatā nav aicināts sludināt savas domas vai savu viedokli. Mācītājs ir aicināts sludināt un mācīt tikai un vienīgi Dieva Vārdu. Mans LA rektors bieži savās lekcijās uzsvēra: „Pirms tu kāp kancelē, lai sludinātu pārliecinies vai tas, ko tu sludināsi ir Dieva Vārds. Ja tu to droši nevari pateikt, tad tava vieta nav kancelē.” Tas ir mācītāja aicinājums un uzdevums caur Dieva Vārda mācīšanu un sludināšanu, caur sakramentu pārvaldīšanu ganīt sev uzticēto ganāmo pulku, kā to dzirdējām arī lasījumā no 1.Pēt. : „..ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam.”

Mācītāja ordinācija, tas ir brīdis, kad pats Kristus caur cilvēkiem, caur draudzi, kā caur saviem instrumentiem piepilda un apstiprina konkrētās personas aicinājumu šajā baznīcas kalpošanas amatā, būt par Kristus vēstnesi un reprezentu. Šis aicinājums mācītāju nepaceļ pāri pār citiem un tas nedod nekādas priekšrocības viņam, bet gan pienākumu. Pienākumu labprātīgi ganīt sev uzticēto ganāmo pulku no sirds, esot par priekšzīmi šim ganāmajam pulkam. Grēka dēļ mums bieži ir kārdinājums nesaredzēt, ka aiz katra aicinājuma stāv pats Dievs, ka katrs cilvēks, kas uzticīgi pilda savu aicinājumu ir kā sava veida Dieva maska. To nedrīkstam nesaredzēt arī mēs katrs, jo to neredzēt, tas nozīmē būt aklam un dzīvot tumsā.

Ir jāpiekrīt šī teologa vārdiem ko sacīju iesākumā, ka svarīgs ir ikdienišķais nevis unikālais. Ir svarīgi, ka aiz ikdienā sastaptajiem cilvēkiem mēs redzam Dievu, Viņa darbu, Viņa rūpes un mīlestību par mums. Ticības acīm to saredzot, tas vispirms izmaina mūsu pašu attieksmi pret mūsu aicinājumu. Jā, tas uzliek mums arī atbildību, jo nemitīgi sevi jāpārbauda ar jautājumu: Vai manā aicinājumā, lai kāds tas arī nebūtu (dēls vai meita, māte vai tēvs, zemnieks vai tirgotājs, pilsētas mērs vai mācītājs), vai tajā ir redzams Kristus. Bet no otras puses, tas dod arī milzīgu atvieglojuma sajūtu un piepildījumu tajā, ka tu zini, ka tavs aicinājums tev ir no Dieva un, ka Dievam ir tīkams tas, ko tu dari, ja vien tu to dari uzticīgi. Bet to saredzot (proti, ka Dievs stāv aiz šiem cilvēkiem), ar to izmainās arī mūsu attieksme pret viņiem. Jo katrs pateiktais paldies pārdevējai aiz letes, autovadītājam vai skolotājam, tēvam vai mātei, vīram vai sievai, vairs nav tikai viņiem vien veltītais paldies, bet reizē arī Dievam. Ar to mums kļūst arī saprotamāki Jēzus reiz sacītie vārdi: „Ko jūs esat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs Man esat darījuši.”

Padomāsim, vai tas nav brīnišķīgi. Tik daudz iespējas kalpot un pateikties Dievam saredzot Viņu ikdienišķajā un ne unikālajā. Lai Dievs atver mūsu acis un dod mums garīgu redzi, ka spējam to saskatīt un ka nedzīvojam tumsā, bet dzīvojam gaismā slavēdami un pateikdamies Dievam caur Jēzu Kristu. Āmen.

Māc. E.Kalekaurs