Eksorcisms

Eksorcisms.

E.Kalekaurs

Bībeles stundā izmanots Lutera akadēmijā (2008.g.) nolasītās Dr. Evanosona lekcijas materiāls.

„Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā. Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums. Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.”1.Pēt.5, 6

Šī rakstu vieta ir izmantota gadsimtiem ilgi par lūgšanu pirms mēs dodamies pie naktsmiera. Šī pati doma ir atrodama M.Lutera MK rīta un vakara lūgšanā. „Es tev pateicos, Debesu Tēvs, caur Jēzu Kristu, Tavu mīļo Dēlu, ka Tu mani šajā naktī esi pasargājis no nelaimes un visām briesmām, un lūdzu Tevi: pasargā mani šodien no grēkiem un no visa ļauna, lai visa mana dzīve un darbs būtu Tev pa prātam. Tavās rokās es lieku visu sevi, savu miesu un dvēseli. Tavas svētais eņģelis lai stāv man klāt, lai ļaunajam ienaidniekam nav varas pār mani. Āmen!”

Kopš apgaismības laikmeta Rietumu pasaulē nav populāri runāt par sātanu un eņģeļiem. Apgaismības laikmets pats par sevi ir kļuvis lielais eksorcists, un sātns ir padarīts par neko. Ja mēs paskatītos, kas notiek ar liturģijām, ko superintendents un konsistorija gribēja uzpiest 18, gs, beigās šeit Livonijā, tad redzētu, ka visa liturģija sastāv kā tāda liela himna cilvēka nemitīgajam ceļam uz augšu pretīm progresam.

Kristība tiek padarīta par vienkāršu ceremoniju, kur kristāmais vai viņa vecāki apzināti izsaka savu piekrišanu un vēlēšanos būt saskaņā ar Jēzus morālo eksistenci. Un Svētais Vakarēdiens kļūst par piemiņas mielastu. Un patiesais cilvēka ienaidnieks ir nezināšana un pestīšanas ceļš, kā mēs sasniedzam pestīšanu ir izglītība. Šī nemaz nav pagātnes doma, lielā mērā šīs domas sastopamas arī šodien. Vēl joprojām, piemēram, dzeršanas problēma u.c. ir tikai izglītības problēma. Tas ir, ja pietiekami labi mēs izglītosim jauniešus viņi nedzers. Tāpat ar grūtniecības pārtraukšanu. Izglītošana ir tikai maza daļa no problēmas, ko varētu atrisināt. Cilvēkam patiesībā ir daudz lielāks ienaidnieks.

Paaudze, kurā nepārtraukti notiek nodarbošanās ar dēmoniem ir mūsu laikmets. Kādas filmas tiek filmētas? „Eksorcists” „Sātana sēkla” u.c. Modernais zinātniskais cilvēks pēkšņi izrādās nemaz nav tik zinātnsks. Tie dēmoni, kas cilvēku kārdināja toreiz, kārdina viņu arī šodien. Viduslaiku baznīcas nopelns ir tas, ka viņi atzina apsēstību un viņiem bija veids kā pret to cīnīties. Mēs visu gribam atrisināt tehnoloģiskā veidā. Ja tev ir problēmas un netiec ar sevi galā, tad tu ej pie psihologa vai psihoterapetita, bet problēma ir ka neviens nevar pateikt, kas ir psihe. Ir dažādi, atšķirīgi uzskati.

Ticēt Dievam un ticēt sātanam tas iet kopā. Problēma ir tāda, ka baznīcai nav īsti attīstītas mācības, dotrīnas par sātanu un dēmoniem. Nav oficiālas. Tas ir nav vienprātībā izdiskutētas un pieņemtas. Katrā ziņā kristietība nav duālisms. Tas ir, ka ir divi vienlīdzīgi spēki, kas cīnās savā starpā. Sātans ir padots Dieva mērķiem un Dieva gribai. Tas, ko sātans dara ir tik, cik Dievs pieļauj viņam darīt. Ījāba grāmata risina šo jautājumu par Dievs un sātana eksistenci. Šī grāmata ir sarakstīta apmēram 15 gs. pirms Kristus. Tā parāda, ka sātanam vispirms ir jānāk Dieva priekšā. Nav nekādi argumenti ar kuriem attaisnot Dieva darīto. Mēs neesam tie, kas Dievam dod padomu.

Tas, ko sātans dara ir tas, ko Dievs viņam atļauj darīt. Bet svarīgi, ka to ko Dievs atļauj, atļauj arī cilvēks pats. Vismaz vienā aspektā mums ir jārunā par apsēstību, ko cilvēks ir atļāvis ar sevi darīt.

Runājot par eksorcismu mums jāsaprot ka mēs runājam par divām lietām. Par iedzimto grēku. Par to sasistītību kurā cilvēks jau ir piedzimis. Tas ir tas, par ko mēs runājam par eksorcismu svētās kristības kontekstā (cilvēka griba nav brīva). Teologi mēģina šo problēmu apiet, bet viņiem tomēr nākas šo problēmu atzīt.

Katoliskā ticība (nejaukt ar Romas katoļu) apliecina, ka cilvēks ir dzimis bez dievbijības un mīlestības uz Dievu. Tas ir tas, ar ko cilvēks ir piedzimis pārmantojot to no saviem vecākiem. Tas ir grēks, ko saņem mantojumā. Grēks netiek mantots, tā kā matu krāsa. Tas nav gēns, un nav saistīts ar hromosomām. Tas ir ontoloģisks, tas ir stāvoklis kurā mēs esam piedziuši. Mēs esam dzimuši, kā Dieva pretinieki, tas nozīmē, ka mēs Viņu atbilstoši nemīlam un neklausām un nebīstamies. Tas, ka cilvēks nebīstās no Dieva nenozīmē, ka viņš nebaidās. Bīties un baidīties ir divas dažādas lietas. Ja cilvēks nebīstas no Dievs viņš baidās no visa (arī pat nevesalīgas pārtikas).

Bērnus mēs kristām, lai šī iedzimtā vaina tiek piedota. RKB domā, ka tanī grēks pazūd, bet tas tā nav. Tas tiek piedots, bet tas paliek klātesošs. Mums ir stiprs ienaidnieks, kurš mūs mudina novērsties no Dieva. Kristības liturģija parasti vienmēr norāda uz to, ko kristība dara. Interesanti, ka reformāciajs laikā kristību liturģiju pārņēma tādu, kāda tā bija viduslaikos ar visām ceremonijām. Jo ceremonijas, kā tas viss tika darīts slavē evaņģēliju. Lai kā būtu ar ceremonijām, tad jāatceras, ka kristība ir un paliek viena nedalāma. 3.gs. kristība tiek skaidrota no šo ceremoniju viedokļa. Kristība tiek saprasta kā no vairākām daļām, kas veido vienu kristību. Eksorcisms, apzīmēšana ar krusta zīmi (pie pieres un krūtīm), tad nākamaios eksorcisms, tad svētības vārdi. Tad kandidāts tiek pievests pie kristību fonta, tā kā viņš tiek pievests pie Dieva. Tad seko jautājumi kristāmajam. Austrumu baznīcā kristāmais pat fiziski tiek apgriezts otrādi simolizējot šo atgriešanos (norisi), ticības apliecība, kristība ar ūdeni, pēckristības svētība. Lutera kristību kārtībā šajā brīdī nāk hrizmācija.

Kristība ir tā, kas izdzen sātanu. Eksorcisma akts, kas tiek izdarīts kristībā simbolizē šī ļaunā gara izdzīšanu. Eksorcisms mums vienmēr saistīts ar kristību. Jo tādā veidā, tas nozīmē atgriešanos pie kristības. Tāpat kā grēknožēla un grēku piedošanas saņemšana ir atgriešanās pie kristības. Tāpat arī Svētais Vakarēdiens ir kristīto vakarēdiens. Svēto sadraudzība saskaņā ar Atkl.gr. ir to sadarudzība, kas ir ietērpti baltās drēbēs, kas arī ir kristību valoda.

„Pēc tam es redzēju, un raugi: liels pulks, ko saskaitīt neviens nevarēja, no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām stāvēja goda krēsla priekšā un Jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs un ar palmu zariem rokās un sauca skaņā balsī: …” Atkl.7, 9 „Tad viens no vecajiem sacīja man: “Tie, kas ģērbti baltās drēbēs, kas viņi un no kurienes viņi nākuši?” Es viņam atbildēju: “Mans Kungs, tu to zini!” Un viņš man sacīja: “Šie ir tie, kas nākuši no lielām bēdām un savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs.” Atkl.7, 13-14

„Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs.” Atkl.3, 18

Sal. ar „Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū.” Gal.3, 27

„ … Bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus Vārdā un mūsu Dieva Garā.” 1.Kor.6, 11

Liturģiskais apģērbs garīdzniekiem no pašiem sākumiem ir bijis balts, tas nozīmē, ka šis cilvēks ir apģērpts Kristus taisnībā. Tāpat baltajā svētdienā kristītie nāca savās baltajās drēbēs kurās tika kristīti un tās novilka, lai nekad vairs nevilktu. Baltā krāsa simbolizē gaismu, skaidrību un prieku. Agrīnās kristietības periodā bija skaista tradīcija – Lieldienu naktī kristītos ietērpa baltās drānās, kas simbolizēja Kristus taisnību un šķīstumu, ko Viņš dāvā Kristības sakramentā. Un nākamajā – Baltajā svētdienā – jaunkristītie baltās drānās nāca draudzes priekšā, parādot, ka viņi ir savas baltās drānas nosargājuši nesamaitātas.

Kristībā eksorcisms norāda uz to, ko kristība dara un kādi ir kristības ieguvumi. Lutera laikā šis eksorcisms sākās ar vārdiem: „Nešķistais gars izej un dod vietu Svētajam Garam”. Eksorcisms no kristību liturģijas netiek izņemts ārā līdz nesāk darboties divi faktori. 1. Kalvinisms (priekš kuriem kristībai nav lielas nozīmes. Tajā viss ir atkarīgs no Dievs izredzētības). Te kristība ir tikai sociāls pasākums. Kristība nav mērkaķošanās, tā ir nopietna lieta, kurā jūs bērnam dodat stipru ienaidnieku (1.Pēt.5). Mēs esam sātana ielenkumā, bet tomēr mēs esam kristīti.

2. Piētisti. Tie kristību pārvērta par bauslību. Tie uzsvēra, kāda atbildība ir tapt kristītam. Tas vairs nav prieks, bet krusts, kas man ir jānes.

Runājot par dēmonismu un eksorcismu ir labi ieskatīties mācītāju rokas grāmatās kas rakstītas 16.gs. Sātaniskā apsēstība nav nekas cits caur kuru viņš ar Dieva atļauju veicina, lai cilvēki grēkotu un samaitātu savus ķermeņus, lai viņi zaudētu mūžīgo pestīšanu.

„Tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai, kurā viņi paši sākuši sagandēt savas miesas, tāpēc ka viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju, kas ir augsti teicams mūžīgi, āmen. Tāpēc Dievs viņus nodevis apkaunojošās kaislībās:.. (Rom.1, 24-26).

Ķermeniska apsēstība ir sātana rīcība, ar kuru viņš pārņem savā varā dievbijīgos, gan nedievbijīgos kermeņus tā, ka šie ķermeņi darbojās, bet pēc būtības ir viņam pakļauti. Tas notiek, kā sods vai kā pārmācīšana vai pārbaude cilvēkiem dieviškajai godībai par godu. (Ijāba piemērs).

Garīgā lepnība, liela problēma. Šī iemesla dēļ, Kungs mums nereti uzliek ļoti smagus krustus. Luters saka: “krusta klātbūtne ir patiesās baznīcas zīme.” Pāvils par to runā Rom.7-8. 2.Kor.11 – 12 nod. svarīga arī Pāvila personiskā pieredze. Satana enģelis miesā arī pie Pāvila ir Dievs pieļauts. Pēdējā instancē, tas ir domāts lai piepildītu Dieva gribu. „Lai es nepaaugstinātos īpašo atklāsmju dēļ, man ir dots dzelonis miesā, sātana eņģelis, lai tas sistu mani, ka netopu iedomīgs.” (2.Kor.12, 7).

Ir divu veidu apsēstības. Garīgā un fiziskā. Visi ir piedzimuši garīgi apsēsti. Tas nozīmē būt piedzimušam grēkā. Līdzeklis, kā ar to cīnīties ir Kristība. Pāvils par to raksta Efeziešiem. „Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, kuros reiz dzīvojāt, pakļauti šīs pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam, garam, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos. Kopā ar tiem arī mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās, ļaudamies miesas un miesas prāta iegribām, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie.” Ef.2, 1 -3 Bet tas nenozīmē, ka sātans kontrolē mūsu fiziskos ķermeņus.

Epilepsija un ekstāze nevienmēr nosrāda uz apsēstību. Garīgās apsēstības jautājumus risina kristība. Runājot par fizisko apsēstību jābūt uzmanīgiem, lai nepieņemtu, ka apsēstība ir slimība vai miesas vai gara. Epilepsija, plānprātība, drudzis u.c. pats par sevi nav apsēstības zīme. Konvūsijas, rupjības u.c. izdarības nevienmēr norāda uz dēmonu darbību cilvēkos.

Mācītājiem bieži nākas sastapties ar tādām slimībām, kā depresija. Ir jāpārbauda savu veselību, ieskaitot pilnu asins analīzi. Nātrija vai kālija saturs organismā principā var noteikt cilvēka uzvedību. Mācītāji bieži darbojas, kā amatieru psihiatri vai amatieru ārsti. No 10 000 (!) gadījumu, kad mēs varam domāt par fizisku apsēstību tikai 1 (!) izrādīsies patiesībā.

Pazīmes. Slepenas lietas ir zināmas, mēģinājumi paziņot nākotni (Ap.d.16, 16 līdzīgs gadījums). Spējas atrast pazaudētas lietas vai cilvēkus. Sarežģītas zināšanas, kas nav apgūtas nekādā skolā. Cilvēks zina valodas, ko nekad nav mācījies. Pārdabiskas spējas, vai pārdabisks spēks. Visos gadījumos ir jāuzmanās. Iepriekš ir jāizslēdz visas citas iespējas. Īsta apsēstība parādās ļoti reti.

Ir arī sekudāras zīmes. Neparasti ievainojumi ķermenī, neparastas ķermeņa kustības. Piemēram ātri skrien. Veselā saprāta trūkums, pašnāvības mēģinājumi. Pašas par sevi šīs lietas nav nekļūdīgas. Cilvēkiem, kuri ir dēmonu apsēsti vispārīgi sakot kaut kā pietrūkst. Kaut kā ko mēs nosauksim par cilvēciskumu. Šādu cilvēku klātbūtnē tu vari sagaršot krāsu un ieraudzīt smaržu. Maņu orgāni nonāk sajukumā.

Kā to ārstēt? Pie pieredzējušiem ārstiem, lai dod medicīnisku padomu. Ja tiešām cilvēks ir apsēsts, tad šis cilvēks ir jākopj mācītājam, kurš ir stiprs mācībā un ved nevainojamu dzīvi. Pats eksorcists būs cilvēks, kuram velns uzbruks, gan teoloģiski, gan tikumiski, gan personīgi. Velnam patīk uzbrukt teoloģiski, to viņš ir darījis gadsimtu garumā. Eksorcismā darbojas Kristus. Mēs eksorcismā esam aicināti runāt par Kristu nevis sevi. Mācītājam apsēstais ir jāizjautā par to, kādu dzīvi viņš ir dzīvojis līdz šim. Viņam ir jārunā no bauslības viedokļa, lai cilvēks varētu patiesi atzīt savus grēkus.

Ja cilvēks atzīstas grēkos un nožēlo, tad lai šāds cilvēks saņem mierinājumu – Evaņģēliju (Ījāba gadījums). Paralēli ir jāstrādā arī ārstam, jo bieži tie cilvēki kas ir apsēsti cieš no fiziskām kaitēm.

Nevajag publiski izdzīt velnu baznīcā. Cilvēkam vienkārši ir jāapliecina tā kristīgā kristība, kurā viņš ir ticis kristīts, un ka Kristus iznīcina visus sātana darbus, tas ir jāatgādina. Jāatgādina nožēlot grēkus un jāsaka, ka viņam ir jāatgriežas. Par šo cilvēku ir jāizlūdz. Tas nodrošina to, ka šī atbrīvošana ir par godu Dievam un slavu pestīšanai. Šīm lūgšanām blakus iet gavēšana. Kristus sacīja, ka šī suga citādi neiziet, kā ar gavēšanu. „Un Viņš tiem sacīja: “Šī suga citādi nevar iziet kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu.” Mk.9, 29

Viss notiek ar lūgšanu un Dieva vārdu. Ja lietas uzreiz nesāk kustēties ir jāatcerās, ka arī eksorcisti ir aicināti darbu turpināt nevis tūdaļ to pabeigt. Kādreiz, ja lūgšana pēc atbrīvošanas nav uzklausīta, tā nav mūsu mazticības zīme. Mums jāturpina uzticēties Dievam.

Reiz pie Lutera atveda jaunu sievieti, kuru mocīja velns. Luteram atsūtīja arī vēstuli, kurā Luteram lūdza izglābt šo 18 gadus veco meiteni. Viņš vaicāja vai šī meitene var noskaitīt Apustuļu ticības apliecību, viņa teica jā, bet pie vārdiem „uz Jēzu Kristu…” tad vairs nevarēja tālāk atcerēties. Bija skaidrs, ka viņu kāds moka. Luters sacīja, nu velns es zinu kas tu esi. Es zinu, ka tu gribi kādas pāris ceremonijas, bet no manis tu tās nedabūsi. Luters aicināja atnākt meiteni otrā dienā. Pēc dievskalpojuma ejot uz sakristeju viņa nokrita zemē, un mēģināja piekaut visus kuri centās viņu piecelt.

Šodien garu izdzīšana nenotiek kā apsutuļu darbos, toreiz to darīja jo evaņģēlija mācība bija jauna mācība. Nekārdināsim Dievu un nedarīsim to, kā darīja senbaznīcā, to darot ar pavēlēm. Velnus vajag izdzīt ar lūgšanām un nicinājumu. Velns ir lepns gars, kurš necieš, ka viņu nicina un viņš necieš un nepanes lūgšanas. Veln grib ceremonijas. Nedosim viņam to un nemācīsim Kristu, kad un kādā veidā izdzīt ļaunos garus.

Mt.7 sacīts: „Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts.” Mat.7, 7, sal.Lk.11, 9 Nestāstiet Dievam, ko viņam vajadzētu darīt. Nemāciet Dievu, kā Viņam vajadzētu rīkoties.

Tad Luters uzlika roku uz galvas jaunietei un lūdza lai pārejie mācītāji dara to pašu. Tad lūdza Apustuļu ticības apliecību , “Mūsu Tēvs” un sacīja vārdus no Jņ.14. nod.

„Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu.” Jņ.14, 12 – 14 Tad viņš piesauca Dievu un lūdza, lai viņš glābj šo dvēseli Kristus vārda dēļ. Šo meiteni vairs velns nemocija. Darbības kārtība ir tā pati, ko atrodam kristību kārtībā. Roku uzlikšana, ticības apliecība, lūgšana, aizlūgšana.

Uz klātesošo uzdoto jautājumu: “Vai cilvēks var pats sev izdzīt dēmonus?” Dr.Evansons atbild: “Nezinu, bet absolūciju pats sev nevar pasludināt.”