Kaut tu zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs

Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietināju-mus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, – bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu. Lk.19:41-48

 

Šī jau ir 10-tā svētdiena pēc Trīsvienības svētkiem un šī svētdiena tiek dēvēta par «Israēla svētdiena» (vāc.val. «Israelsonntag»). Šī svētdiena laika ziņā atrodas ļoti tuvu kādai jūdu tautas sēru dienai, kurā viņi piemin Jeruzalemes un tās tempļa nopostīšanu. 70 gadā pēc Kristus dzimšanas romiešu karavadonis Tits ar savu karaspēku no visām pusēm aplenca un nopostīja Jeruzalemi līdz ar zemi, tā ka akmens uz akmens nepalika. Tūkstošiem iedzīvotāju kļuva par upuri zobenam. Templis tika nopostīts un nodedzināts un pilsēta tika pilnībā sagrauta. Šī Jeruzalemes nopostīšana bija milzīga traģēdija jūdiem, jo tika izpostīts templis, kas priekš jūdiem bija svētums un vieta, kur mājo Dievs. Tas bija jūdu tautas lepnums, kas tika sagrauts. Šis notikums kristiešu acīm vienmēr ir ticis uzlūkots, kā Dieva dusmības izvirdums pār tiem jūdiem, kuri savā pašpietiekamībā noraidīja Dieva Dēlu, Jēzu kā apsolīto Mesiju, kā cilvēces glābēju no grēkiem, un vēlējās turpināt savu rituālo upuru kalpošanu, pienesot savus kaujamos avju un āžu upurus templī, kas taču cilvēku nespēj padarīt svētu. Viņi neievē-roja to, ka tikai Jēzus ir vienīgais patiesais un pietiekamais upuris par mūsu grēkiem, kura dēļ Dievs mūs vairs neuzlūko ar dusmību. Šajos notikumos ar Jeruzalemi mēs arī redzam Jēzus, jau iepriekš izteiktā pravietojuma piepildījumu. Mēs visi zinām šo pravietojumu, kad Kristus mācekļi rāda Jēzum skaisto tempļa celtni, cik tas liels un varens un izgreznots ar skaistiem akmeņiem un ziedotām dāvanām, bet Jēzus atbild, ka nāks dienas, kad akmens uz akmens nepaliks no tā, ko jūs šeit redzat. Evaņģēlija lasījumā, kas ir paredzēts tieši šai dienai mēs dzirdējām, ka Jēzus uzlūkojot Jeruzalemi raud. Viņš gara acīm saredz to postu kas tai stāv priekšā. Jēzus asaras ir paša Dieva asaras, ko Viņš raud redzēdams, kam pretim traucas cilvēki noraidot un neatzīstot Kristu par Dieva Dēlu. Varētu jau jautāt, vai tad Dievs savā visu varenībā nevarēja novērst šo lielo nelaimi, šo Jeruzalemes nopostīšanu? Tad tomēr mums ir jāzina un jāsaprot, ka Dievs nedara cilvēka vietā to, kas ir jāizdara pašam cilvē-kam. Patiešām, tas ko piedzīvoja Jeruzalemes iedzīvotāji 70 gadā, šo lielo traģēdiju, ir ļoti grūti aprakstāms. Kāds jūdu vēsturnieks Josefs Flāvijs raksta, ka romiešu karaspēks bija aplencis Jeruzalemi un norobežojis to no ārpasaules. Tajā laikā Jeruzaleme bija ļoti labi nocietināta pilsēta un tiešā uzbrukumā to būtu bijis grūti ieņemt. Ilgstoši atrodoties aplenkumā pilsētā sāka aptrūkties pārtikas krājumi un iestājās bads. Bada dzīti dumpinieki sāka ielauzties privātajās mājās un tās tika pārmeklētas vai tajās neatrastos, kas ēdams. Ja kaut ko atrada, tad saimnieki tika sodīti, ka nav nodevuši pārtikas krājumus labprātīgi kopējām vajadzībām, turpretim ja mājā nekas netika atrasts māju īpašnieki tika spīdzināti un mocīti, jo tika turēti aizdomās, ka tie pārtiku ir paslēpuši. Tāpat tika darīts ar tiem, kas izskatījās savās miesās veselīgi, jo tas modināja aizdomas, ka mājās ir paslēpts kas ēdams. Badam pieaugot bagātnieki pārdeva savus īpašumus par dažām saujām graudu, kurus paslēpjoties savas mājas vis-dziļākajā un drošākajā stūrī apēda pat nesamaltus. Ēdiens bija nožēlojams un sirds sažņaudzās redzot, kā spēcīgākie atņem ēdienu vājākajiem, kuri neko nespēja iesākt pret stiprākajiem. Bads valdīja pār visām jūtām, bet nekas nepadevās tam tik spēcīgi, kā kauna sajūta, viss ko normālos apstākļos uzskatīja par cienīgu uzvedību, tika atstāts bez uzmanības bada ietekmē. Sievas izrāva ēdienu no rokām saviem vīriem, bērni saviem vecākiem. Un kas bija visnežēlīgāk, ka mātes atņēma to saviem mazajiem bērniem, bērni nomira no bada uz savu vecāku rokām, bet viņi bezkaunīgi atņēma tiem pēdējās piena lāses, kas kaut nedaudz būtu paildzinājušas bērnu dzīvības. Tā šos notikumus apraksta šis vēsturnieks Flāvijs. Arī Luters atsaucoties uz šo pašu vēsturnieku raksta, ka cilvēki apēduši pat savu kurpju ādas siksnas. Tāpat ir saglabājušās liecības, ka mātes bada piespiestas ir nogalinājušas savus nesen dzimušos bērnus. Bez šīs Jeruzalemes nopostīšanas, kas notika 70 gadā pēc Kristus, jūdi arī šajā savā sēru dienā piemin vēl kādu citu Jeruzalemes tempļa nopostīšanu, kas notika apmēram 600 gadus vēl pirms Kristus dzimšanas. Tad babilonieši, ķēniņa Nebukadnēcara vadībā nopostīja templi un lielāko daļu jūdu aizveda trimdā. Israēlam tā ir viena baiļu pilna sēru diena, kurā arī pēdējos gados pašnāvnieki teroristi arvien no jauna, tieši šajā dienā sarīko jaunus terora aktus pret izraēliešiem. Šī diena iezīmē ciešanas, bailes un nāvi, līdz šai dienai tā ir skumju, grēku nožēlas un gavēņa diena jūdiem. Tomēr šie notikumi māca un ir vērā ņemami arī mums, kā mēs dzirdējām otrajā lasījumā, ka «tas viss ir noticis par brīdināšanas zīmi, lai mēs neiekārojam ļaunu». Šī nopostītā pilsēta ir aicinājums arī kristīgajai draudzei uz grēku nožēlu un atgriešanos pie ticības Jēzum. Baznīca vēlas ar šo Jeruzalemes piemēru brīdināt pati sevi, savus ļaudis. Jo arī baznīca vienmēr atrodas šī kārdinājuma vidū apmierināties tikai ar rituālu kalpošanu atmetot pašu Kristu un ticību Viņam. Tāpat arī tas ir aicinājums katram no mums ņemt nopietni vērā mūsu apžēlošanās laiku. Jo kā pats Kristus saka, ka šī lielā posta iemesls, kas skars svēto pilsētu Jeruzalemi, ir tas, ka tā neatzīst savu apžēlošanās laiku. «Ak, kaut tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs.»- saka Jēzus. Citiem vārdiem sakot, Kristus grib pateikt: «Tu šodien priecājies un līksmojies un domā, ka esi varena pilsēta. Tu dzīvo drošībā un pārticībā un domā, ka tev nekā netrūkst, bet tu nezini, ka pienāks laiks, kad tu savā augstprātīgajā pārgalvībā tiksi nosviesta pie zemes. Viss par ko tu šodien priecājies un viss uz ko tu šodien liec savu cerību un paļaujies vienā pašā dienā tev zudīs. Viss ko tu negodīgi esi ieguvis no tevis tiks atrauts. Un tas, ka tu Mani esi atmetusi nepaliks neatmaksāts. Ak, kaut tu zinātu kas tev pie miera vajadzīgs, lai tu netiktu nopostīta, bet varētu pastāvēt un saglabāt gan laicīgu, gan mūžīgu mieru. Arī Luters savā laikā uzlūkodams savus tautiešus brīdināja tos teikdams, ka arī pār Vāciju nāks tāds pats posts, ja vien tie neatgriezīsies un nepievērsīsies no jauna Kristum, piebilzdams, ka viņš gan labprāt šajā jautājumā vēlētos izrādīties kā viltus pravietis, kura pravietojums nepiepildās. Tomēr nedaudz vēlāk Vāciju piemeklēja 30 gadu karš, kas izcēlās ar ļoti lielu nežēlastību, tā ka dažos Vācijas apgabalos dzīvi palika tikai 5% iedzīvotāju. Mums šodien vairs nav jāskatās atpakaļ uz Jeruzalemes nopostīšanu vai 30 gadu karu, jo tur mēs vairs neko nevaram mainīt, bet mums ir jāraugās uz šodienu. Mēs katrs varam pārdomāt ko Jēzus teiktu šodien uzlūkodams mūsu zemi Latviju, Rūjienu un mūsu katra dzīvi. Kādi šodien būtu Jēzus vārdi mums? Vai mēs zinām, kas mums priekš miera vajadzīgs? Vai mēs esam atzinuši Dieva apžēlošanās laiku? Un vai mēs Dieva templi neesam pārvērtuši par laupītāju bedri? Šī Jeruzalemes tempļa nopostīšana iezīmē un norāda uz vēl kādu ļoti svarīgu lietu, ka tagad patiesais Jaunās Derības templis, kur mājo Dieva Gars ir mūsu miesa. Pāvils saka: «Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis..» (1.Kor.6:19). Šis ir Jaunās Derības laikmets, Vecā Derība ir tikusi piepildīta un Vecās Derības kalpošana ar nebeidzamajiem dzīvnieku upuriem ir beigusies. Tagad par templi kuram vajadzīga šķīstīšana un kurā mājo Dievs ir jākļūst mums pašiem. Dievs meklē pēc vietas mūsu sirdīs, lai mūs izveidotu par svētu templi, Sava Vārda godam. Un tāpat, kā Vecajā Derībā varam lasīt, kā priesteri iegāja Tā Kunga namā, lai to šķīstītu un viņi izmeta ārā visu, kas bija nešķīsts, Tā Kunga nama pa-galmā, ko vien tie nešķistu atrada (2.Laiku 29:16) un tāpat kā Jēzus ienāca Jeruzalemes templī un no tā izdzina visus naudas mijējus un pārdevējus, tāpat Viņš šodien vēlas nākt pie katra no mums, lai tīrītu mūs katru no grēka. Vislielākā nešķīstība un vislielākais grēks, kas ir visu grēku māte ir neticība. Tāpat, kā cilvēku neticības dēļ tika izpostīta Jeruzaleme un nopostīts tās templis, tāpat šodien neticība izposta mūsu dzīves. Dēļ neticības mūs apņem dažādas nelaimes, tādas kā stress, ģimenes problēmas. Tā nonāvē mūsos mīlestību un mūsu sirdsapziņu, līdz ar neticības ienākšanu mūsos mirst sirdsmiers un cerība. Neticība ir galvenā nešķīstība, kas pamazām pārvērš mūsu dzīves drupās. Tāpēc ļausim Jēzum ienākt mūsu dzīvēs, mūsu sirdīs, lai Viņš var tās šķīstīt. Jo tagad ir apžēlošanās laiks, kurā Dievs uzklausa mūsu lūgšanas un nāk pie katra ik viena un šķīsta katru ik vienu, kas vien apzināti nenovēršas un nepretojas Viņa Vārdam. Uzklausīsim patiesā nopietnībā Dieva Vārdus un pārdomāsim kādu upuri nesis pats Jēzus mūsu dēļ, lai mūs paglābtu no visas šīs iznīcības. Āmen.

Māc. E.Kalekaurs