Ko Kristum dāvināt?
„Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres.”Mt.2, 11
6.janvārī evaņgēliskā baznīca svinēja Zvaigznes dienu, jeb Epifāniju (gr.epifania – atspīdēšana). Romas katoļu baznīca šos svētkus ir nosaukusi par „Triju ķēniņu dienu”, jo šī diena mums atgādina par trīs austrumu gudrajiem, kas nāca uz Bētlemi pie jaundzimušā Kristus, sekodami kādai neparastai zvaigznei.Romas katoļu bazīca sekodama kādai tradīcījai uzskata, ka tie ir bijuši trīs austrumu zemju ķēniņi, pat zinādami nosaukt tos vārdos: Kaspars, Melhiors un Baltasars ( šo vārdu pirmie burti K+M+B un tie veido akronīmu latīņu „Christos mansionem benedicat”, kas nozīmē „Kristus svētī šo namu”). Patiesību sakot mēs nezinām vai tie bija ķēniņi, un vai tie bija trīs. Raksti saka, ka tie bija gudrie, grieķu valodā teikts „magoi”, tas ir magi. Ar vārdu „magoi” Bībeles laikos, austrumos, saprata garīgi gudrus cilvēkus. Piemēram Vecājā Derībā ir sacīts, ka Daniels ir bijis „magoi”, tas ir, garīgi gudrs cilvēks. Turklāt mēs arī nezinām šo magu patieso skaitu. Raksti gan min trīs dāvanas, no kā arī daudzi izsecina gudro skaitu, bet patiesībā viņu skaits mums nav zināms. Lai arī kas bija šie gudrie, un lai cik viņu bija, šodien atstāsim šīs skaistās leģendas, kas piešķir šim notikumam zināmu sentimentalitāti, novēršot mūsu acis no būtiski svarīgā. Labāk pievērsīsimies Rakstiem, un ne izdomātiem stāstiem, ieklasusīdamies, ko Svētais Gars caur šo notikumu vēsta mums katram.
Kā jau minēju, mēs zinām, ka gudrie atnesa jaundzimušajam Kristum trīs dāvanas. Tās nebija parastas dāvanas, bet gan pravietiskas. Kopš senatnes katrā no dāvanām cilvēki saskata tajās simbolu tiem amatiem, ko Kristus ietvēra Sevī. Pirmā no dāvanām bija zelts. Romiešu filosofs Seneka saka, ka Partas valstī neviens neuzdrīkstējās tuvoties valdniekam bez dāvanas. Un zelts, kā mēs zinām, ir valdnieks starp visiem metāliem, tā ir dāvana ķēniņiem. Tādejādi dāvanā saņemtais zelts mums šodien norāda uz Kristus ķēnišķo amatu. Kristus ir Ķēniņš. Tomēr Viņš ir Ķēniņš, kas valda ne ar spēku, bet gan ar mīlestību. Viņš valda ne no troņiem, bet gan no krusta.
Šķiet, ka šodien daudzi aizmirst, ka Kristus ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš. Arvien biežāk un biežāk cilvēki Kristu sāk uztvert kā kādu „čomu”, un Viņa izsūtītos kalpus un vēstnešus par tādiem pašiem. Lai arī Kristus nevalda ar zobenu, neaizmirsīsim, ka Viņam pieder visa vara, gan debesīs, gan arī virs zemes. Viņš ir valdnieks, un kā pret tādu arī mums ir jāizturās. Atcerēsimies, ka Viņš ir cienīgs ņemt godu, slavu un pateicību, kā rakstīts: „Cienīgs ir tas Jērs, kas tapa nokauts, ņemt spēku, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību!” (Atkl.4, 9; 5, 12).
Ko mēs dosim šim Ķēniņam? Vai esam Kristum atnesuši arī mēs kādu dāvanu? Jeb vai tuvosimies ar tukšām rokām? Bez dāvanas? Man šķiet, ka Jēzus šodien ļoti, ļoti ilgojas pēc vienas dāvanas, pēc mūsu sirds, kas pavada laiku kopā ar Viņu, kas Viņu meklē un atdod sevi par „dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri …” (Rom.12).
Ķempenes Toms saka: „Atdod sevi Viņa uzticīgajai mīlestībai, jo tad, kad visi tevi atstās, Viņš tevi neatstās. Tavam Mīļotajam nepatīk sāncenši, Viņš grib, lai tava sirds pieder vienīgi Viņam. Viņš grib valdīt tajā kā Karalis.” Jēzus grib, lai tu Viņam nodod visu savu sirdi. Ne pusi, pat ne lielāko daļu, bet visu. Neesiet ar dalītu dvēseli, nepastāvīgi savos ceļos, saka apustulis Jēkabs (Jēk.1). Nebūsim, kā Israēla tauta ķēniņa Jošafāta laikā, kad tā nebija pilnīgi savu sirdi novēlējusi Dievam (2.Lk.20, 33), bet blakus patiesajai Dieva atziņai sirdī cēla altārus elkiem. Bet zini ko tas Kungš šodien no tevis prasa: „Neko citu kā vienīgi bīties To Kungu, savu Dievu, staigāt visur Viņa ceļos, Viņu mīlēt un Tam Kungam, savam Dievam, kalpot ar visu savu sirdi un visu savu dvēseli,…” (5.Moz.10, 12). Viņš prasa un vēlas tavu sirdi, lai tā piederētu tikai Viņam.
Otra dāvana, ko magi atnesa Kristum bija vīraks. Tā ir dāvana Kristum, kā priesterim. Smaržīgo vīraku izmantoja tempļa dievkalpojumos. Tas bija priestera kalpošanas instruments. Katru rītu un vakaru svētajā vietā, templī uz zelta altāra priesterim bija jāliek vīraka kvēpināmais upuris (2.Moz.30, 1-6). Dūmi un vīraka smarža bija kā simbols tām lūgšanām, kuras paceļas no cilvēka pie Dieva. Arī Kristus, kā augstais priesteris savās miesas dienās raidīja daudz karstu lūgšanu pie Tā, kas Viņu varēja izglābt no nāves, arī aizlūgdams par mums visiem. Vārds „priesteris” latīniski ir „pontifeks”, kas nozīmē – tiltu cēlājs. Kristus uzcēla šo tiltu, kas no jauna vieno mūs cilvēkus ar Dievu. Viņs ir mūsu starpnieks starp mums un Tēvu. Pāvils raksta: „Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus” (1.Tim.2, 5). Vienīgais ceļš pie Dieva ved caur Jēzu Kristu. Ir sacīts, ka bez asins izliešanas nav piedošanas. 3. Mozus grāmatas 16.nodaļā teikts, ka augstajam priesterim reizi gadā jāieiet vissvētākajā tempļa vietā ar āža asinīm, lai gūtu savai tautai miesīgu salīdzināšanu. Šāds Vecās Derības upuris norādīja uz Kristu, īsto Priesteri, kas reiz mirs par mums, lai gūtu patieso salīdzināšanu. Bet, tā kā Vecās Derības priesterim tas bija jādara ik gadu no jauna, tā bija tikai laicīga un nepilnīga salīdzināšana, nevis mūžīga un uz visiem laikiem, kāda ir Kristus salīdzināšana, ko Viņš veica upurēdams pats savu miesu un asinis. Lai arī mēs atkal krītam un grēkojam, tomēr esam pārliecināti, ka Kristus asinis nekrīt un negrēko, bet paliek Dieva priekšā vienmēr, sniedzot mums mūžīgu salīdzināšanu; tajā mēs arvien atgriežamies Dieva žēlastībā neatkarīgi no mūsu darbiem un nopelniem – ja vien neticības dēļ neatkrītam no tās.
Visbeidzot – mirres. Tās lietoja līķa balzamēšanai, un ir simbols Kristus pravietiskajai kalpošanai. Vecās Derības pravieši tika nogalināti dēļ Dieva gribas sludināšanas. Kuram gan patīk dzirdēt patiesību par saviem grēkiem, kuram gan patīk dzirdēt, ka palikšana savos grēkos ness mūžīgu pazudinšānu? Tas nepatika toreiz, un nevienam nepatīk arī šodien. Tāpēc arī mirres ir pravietiska norāde uz Kristus, kā pravieša nāvi. Kristus, kā pravietis ar saviem vārdiem un darbiem pauž mums Dieva Tēva gribu. Dievs to apliecina, sacīdams: „Šis ir mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; to jums būs klausīt” (Mt.17, 5). Patiešām, Kristus mūs aicinājis svabadībai (brīvībai), bet ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim lai kalpotu cits citam mīlestībā. Tā ir Kristus griba, mīliet cits citu. Kalpojiet cits citam. Nedzīvojiet par patikšanu sev pašiem. Kamēr ir laiks, darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem, kā saka Pāvils (Gal.6, 10). Vēstulē ebrejiem teikts: „Vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem” (Ebr.10, 24). Arī es jūs paskubinu, un tomēr ne es, bet Tas Kungs uz labiem darbiem, īpaši savu ticīgo brāļu un māsu vidū.
Kristus ir Ķēniņš, kas apmierinās visas mūsu vajadzības, un kurš vēlas, lai mēs Viņam nododam savas sirdis. Viņš ir Ķēniņš, kas valda ar mīlestību aicinādams, skubinādams, apsolīdams. Kādreiz gan arī daudēdams, pat ar pazudināšanu. Bet pat šādi Viņa draudi nāk no mīlestības pret mums, reizēs, kad vairs nav cita ceļa, lai mēs Viņā ieklausītos un Viņa vārdus ņemtu nopietni vērā. Kristus ir priesteris, kas pats Sevi ir pienesis Dievam par mūžīgu salīdzināšanas upuri, upurēdams Sevi pie krusta. Ar savām upura asinīm, Viņš ir mums pelnījis piedošanu, ja vien savus grēkus no sirds atzīstam, dzīves ceļus labojam un Viņa apsolījumam ticam. Viņš ir pravietis, kas ar dzīvi un vārdiem pauž Dieva gribu. Ieklausies Viņā, sadzirdi Viņa balsi un seko tai. Nesīsim arī mēs dāvanu Jēzum, kā austrumu gudrie. Dāvāsim Viņam savas sirdis. Dāvāsim paklausību, kā pateicības upuri. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. Āmen.
Māc. E.Kalekaurs
