Kristus vai joga?
„Pravieti, kāds es esmu, Tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu” 5.Moz.18:15, 18
Šo senajos laikos apsolīto pravieti jūdi gaida vēl šodien. Tie gaida pravieti, kurš ne tikai pravietos un darīs lielus brīnumus un zīmes, bet arī nodibinās un atjaunos pilnībā Israēlu. Jūdi gaida, ka tas būs pravietis, kurš runās ar Dievu vaigu vaigā, kā tas savulaik noticis ar Mozu, kad pats Dievs runāja ar viņu gluži kā draugs ar draugu, kā rakstīts: „Un Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu.” 2.Moz.33:11 Musulmaņi savukārt šādu pravieti gan negaida, bet uzskata ka šis pravietis ir Muhameds. Taču mums nav grūti pārbaudīt vai tas tā varētu būt, jo Dievs Mozum skaidri saka, ka šis pravietis būs tāds „kāds esi tu”, proti tāds pats kā Mozus.
Mēs zinām, ka mums šāds parvietis vairs nav nedz jāgaida, kā jūdiem, nedz arī ka tas ir Muhameds, kā domā islāmticīgie. Jo Tas ir Jēzus no Nacaretes. Patiešām, Jēzum un Mozum ir daudz kā kopīga un daudz līdzīga, kā mēs to tūdaļ redzēsim. Tomēr ir jāatzīst, ka Jēzus daudzkārtīgi Mozu arī pārsniedz, jo Jēzus ir ne tikai iecelts pravietis, bet pravietis, kas ir augšāmcelts, un dots mums uz mūžīgiem laikiem. Vasarsvētku dienā sacītajā sprediķī Pēteris liecina, ka: „Viņu Dievs uzmodinājis, nāves sāpes raisīdams, jo nevarēja būt, ka tā Viņu paturētu savā varā” (Ap.d.2:24). Bet Pāvils kādā vietā saka: „Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušajiem” (Ap.d.17:31). Jēzus ir daudz pārāks pravietis par Mozu, un sacīts, ka „ikviena dvēsele, kas neklausīs šim Pravietim tiks izdeldēta no tautas vidus” (Ap.d.2:23). Līdzīgi, kā tika izdeldēti nepaklausīgie ebreji un nespēja ieiet apsolītajā zemē, neklausīdami Dieva balsij caur Mozu runātai, tā daudz vairāk tiks izdeldēti tie, un neieies mūžīgā atdusā, kas neklausa daudz lielākajam Pravietim, pašam Dieva Dēlam, un kas nievā žēlastības Garu.
Mozus un Jēzus, abi lielie pravieši. Viņiem patiešām ir daudz kā kopīga un līdzīga. Abi piedzima laikā, kad Israēls atradās nejūdu tautas verdzībā. Abi teju izbēga no nāves pēc ķēniņu izdotās pavēles nogalināt visus jaundzimušos ebreju zēnus. Abi tika guldīti neparastā šūpulī, viens niedru grozā, iztrieptā ar sveķiem, otrs lopiem paredzētā silītē. Abi savu agrīno bērnību pavadīja dzīvojot Ēģiptē. Savas dzīves laikā gan viens gan otrs tika saukti par lieliem praviešiem, abi stāv Israēla tautas priekšgalā un apsola pēc savas nāves sūtīt sava darba turpinātājus. Mozus darba turpinātājs bija Jozua, bet Jēzus apsolīja sūtīt Svēto Garu. Abus Dievs lietoja, lai pabarotu Savu tautu. Caur Mozu četradesmit gadus Dievs deva mannu no debesīm tuksnesī, bet Jēzus paēdināja vairāk kā 5000 vīru vien vienā reziē. Abi iestājās Dieva priekšā kā lūdzēji un aizlūdzēji un glāba tautu caur asinīm. Mozus pie iziešanas no Ēģiptes zemes lika namu durvju palodas apslacīt ar nokautā Psahā jēra asinīm, Jēzus patiesais Dieva Jērs lēja Savējās asinis, lai mūs šķīstītu no grēkiem. Kā Mozus darināja un paaugstināja vara čūsku tuksnesī un katrs, kas to uzlūkoja dzīvoja,tā Jēzus sevi ļāva paaugstināt pie krusta Golgātā, un katrs kas Viņu šodien uzlūko – dzīvo mūžīgi. Vēl daudz varētu salīdzināt Mozu ar Jēzu, lai ieraudzītu ka tieši Jēzus ir šis Pravietis par kuru apsolīts: „Es viņiem celšu pravieti, kāds tu esi, no viņu brāļu vidus, un Es likšu Savus vārdus viņa mutē, un viņš runās uz tiem visu, ko Es tam pavēlēšu.”
Tomēr, kā toreiz tauta neklausīja Mozum, un negribēja to atzīt, tā arī Jēzus no daudziem paliek neatzīts. Cik daudzi neņēma Mozus vārdus nopietni vērā, tik daudz vairāk šodien, žēlastībā aicinātie, novēršas no Kristus, pieķerdamies citiem dieviem, sekodami maldiem, aizmirsdami Pāvila vārdus: „Arī jūs, kas kādreiz bijāt atsvešinājušies un ienaidā ar Dievu sava sirdsprāta un savu ļauno darbu dēļ, Viņš tagad salīdzinājis,Savā cilvēciskajā miesā izciezdams nāvi, lai jūs svēti, bez kļūdām varētu stāties Viņa priekšā, ja tikai paliksiet savā ticībā stipri un nesatricināti un nenovērsīsities no cerības, kas ir dota evaņģēlijā …” Kol.1:21-23
Ar katru dienu nākas dzirdēt, kā cilvēki visā pasaulē, novērzdamies no evaņģēlija, kurā ir tikuši mācīti, tiek sagūstīti ar filosofiju un tukšu maldinšānu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu (Kol.2:8). Tā ir pasaules pēdējo laiku zīme, jo Gars skaidri saka, ka: „daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām, padodamies melkuļu liekulīgajiem vārdiem, kam pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi iededzināta” (1.Tim.4). Tā daudzi šodien seko dažādām austrumu dēmonu mācībām, kā piemēram joga, kas kā vienmēr piedāvā velnišķigi kārdinošus risinājumus mūsdienu problēmām, piemēram, kā tikt galā ar stresu, kļūt izturīgam un pacietīgam, rast dvēseles harmoniju un miesas veselību, tā piedāvā padarīt cilvēku gan iekšēji gan ārēji skaistu.
Mīļie, atcerēsimies, ka joga nav tikai fiziski vingrinājumi, bet tā ir mācība, kas ved cilvēku prom no Kristus. Kāda no jogas skolām saka: „[Hatha] joga ir Veselības, pilnvērtīgas dzīves un laimes zinātne, kas savas saknes radusi Indijā tūkstošiem gadu sirmā senatnē. Vārds yoga – nozīmē apvienot, apvienot ķermeni, garu un dvēseli un augstākā pakāpē jau dvēseli ar Augstāko dvēseli. Tātad hatha joga – tā nav tikai fiziska sagatavotība” No šī izteikuma vien mēs redzam, ka cilvēkam vairs pilnvērtīgai dzīvei un laimei nav nepieciešama atgriešanās no grēkiem un ticība Kristum, kā vienīgajam Pestītājam. Kristus vairs nav nepieciešamais starpnieks starp cilvēku un Dievu, jo joga piedāvā apvienot cilvēka dvēseli ar Augstāko dvēseli, bez Kristus starpniecības.
Apustulis Jānis uz to atbild tieši un skaidri: „Jo daudzi maldinātāji ir izgājuši pasaulē; kas neapliecina miesā nākušo Jēzu Kristu, tas ir maldinātājs un antikrists. … Ikviens, kas aiziet no Kristus mācības un nepaliek tanī, ir bez Dieva; tam, kas paliek šinī mācībā, ir Tēvs un Dēls. Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību [Kristus mācību], tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu. Ja kas viņu sveicina, ņem dalību viņa ļaunajos darbos” (2.Jņ.1:7-11).
Kādā citā vietā jogas skolotāji saka: „Hatha joga ir radošs un bezgalīgs process, jo mūsu ķermenim nav robežu (cik interesanti, bet pilnīgi pretēji Dieva vārdam, kas saka, ka cilvēks ir nīcīgs, un bez Dieva neko neiespēj). Tālāk viņi saka: „Būdami reizē garīgas un materiālas būtnes, mēs esam parādījušies no šī starojošā, vienotā spožās enerģijas lauka; tas uztur un balsta mūs; un beigās mēs ienirsim tajā atpakaļ. Jogas filozofiskā tradīcija – [Kašmiras šaivismsh] – dēvē to par pašu Apziņu, Patību, Dievu. Jogas filozofija apgalvo, ka mēs allaž esam vienoti ar šo Patību, jo neesam nekas atšķirīgs no Tās, lai kā arī paši sevi uztvertu katrā dotajā brīdī. Ikviens no mums ir vilnis šajā spirāliski kustīgās, zaigojošās, mirdzošās enerģijas jūrā, kuras patiesā daba ir brīvība un sevis apzināšanās. Lai kā mēs viļņu veidolā neceltos un nekristu šajā okeānā, mēs nekad neesam nekas cits kā pats okeāns.”
Vai mēs redzam kāda bezdievība te tiek mums mācīta? „Jo neesam nekas atšķirīgs no Tās” un „mēs nekad neesam nekas cits kā pats okeāns”. Grēcīgais cilvēks tiek pielīdzināts pašam Dievam, vēl vairāk tiek pasacīts ka mēs esam dievs. Tie ir vistīrākie sātana meli, kas jau Ievai Ēdenes dārzā sacīja: „Jūs mirt nemirsiet, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs …” (1.Moz.3:4-5). Mīļie, kam ir acis un kam ir ausis, redziet un dzirdiet, ka tas ir paša antikrista gars, par ko Pāvils jau sen runājis sacīdams: „lai neviens jūs nemaldina ne šādā, ne tādā veidā: jo papriekš jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam, pretiniekam, kas saceļas pret visu kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņam vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu” (2.Tes.2:3-4). Jā, tas ieņems vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu. Mīļā draudze, novērsieties no šīm mācībām, nesekojiet tām, bēdziet, bēdziet pie Kristus vienīgā patiesā Pravieša, ko Dievs mums cēlis uz mūžīgiem laikiem, līdzīgu Mozum. Klausiet Viņu, mācieties Viņa sludinātos vārdus. Viņš ir vienīgais, ko mums būs klausīt. Ziniet, ka pasaule nepanesīs šo veselīgo mācību (2.Tim.4:3) un tiem, kas centīsies svētbijīgi dzīvot, tie arī tiks vajāti (2.Tim.3:12). Patiess ir šis vārds: ja mēs esam līdzi miruši, tad mēs arī līdzi dzīvosim; ja mēs pastāvam ciešanās, tad mēs arī līdzi valdīsim; ja mēs aizliegsim, tad arī Viņš aizliegs mūs (2.Tim.2:11-12). Tverieties tikai pie Kristus ar nedalītu dvēseli, nododiet savas dzīves un savas sirdis Viņam gluži tāpat, kā Viņš savu dzīvību nav saudzējis tevis dēļ. Āmen.
Māc. E.Kalekaurs
