Kristus vēstule
„Vai tad mēs atkal sākam sevi slavināt? Jeb vai mums kā dažiem citiem vajadzīgas ieteikšanas vēstules pie jums vai no jums? Jūs esat mūsu vēstule, rakstīta mūsu sirdīs, saprotama un lasāma visiem cilvēkiem. Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule, ko esam sastādījuši, rakstīta ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm. Tāda paļāvība mums ir caur Kristu uz Dievu. Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva, kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai: ne burtam, bet garam; jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu. Bet, ja kalpošanai nāvei ar saviem akmeņos kaltiem burtiem bijis tāds spožums, ka Israēla bērni nevarēja skatīties Mozus vaigā viņa spožuma dēļ, kam taču bija jāzūd, kā lai nebūtu daudz lielāks spožums Gara kalpošanai? Jo, ja pazudināšanas kalpošanai bijis spožums, tad jo daudz vairāk tas ir taisnošanas kalpošanai.” 2.Kor.3:1-19
Šodien bieži var dzirdēt runājam par «reliģisko lielveikalu, jeb supermārketu», ar to saprotot, ka cilvēks kurš meklē savai dzīvei jēgu un pareizo virzienu var izvēlēties sev tīkamāko no daudzajiem reliģiskajiem piedāvājumiem. Lai arī šodien pie tradicionālās baznīcas ( ar to domājot luterāņus, katoļus, pareizticīgos) pieder lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, tomēr var ievērot tendenci, ka daudziem ir interese arī par dažādām austrumu reliģijām un islāmu, kā arī par dažādām ezotēriskām mācībām, kur cilvēks cer caur pareizo metodi, pareizajiem miesas vingrinājumiem un pareizām domām vai kādām noslēpumainām zināšanām kļūt laimīgāks. Šajā ziņā mēs tiešam varētu pielīdzināt šo pasauli lielam «supermārketam», kurā tiek tirgotas šīs dažādās reliģijas un ticības.
Mēs kādreiz domājam, ka šis lielais un daudzpusīgais reliģiskais piedāvājums ir tikai pēdējo laiku, šo moderno, jeb postmoderno laiku iezīme. Tomēr tā gluži nav. Ja mēs aizceļotu atpakaļ laikā par 2000 gadiem, laikā kad dzīvoja apustulis Pāvils, tad mēs redzētu, ka reliģiskais piedāvājums arī toreiz bija milzīgs.
Mēs otrajā Svēto Rakstu lasījumā uzklausījām fragmentu no apustuļa Pāvila otrās vēstules korintiešiem. Pāvils šo vēstuli rakstīja Korintas draudzei sava trešā misijas ceļojuma laikā, kas bija ļoti nogurdinošs un bīstams ceļojums. Korinta tajā laikā bija liela tirdzniecības pilsēta, kurā atradās romiešu karavīru atpūtas bāze un tā bija tā laika Grieķijas lielākais kultūras centrs, kur dzīvoja apmēram 200 000 iedzīvotāju. Korinta bija bagāta pilsēta, kurā protams netrūka nekas arī no reliģiju pārbagātības. Tajā saplūda kopā dažādu kultūru, reliģiju un ticību pārstāvji. Kāds mācītājs to ir salīdzinājis ar šodien mums visiem pieejamo un zināmo internetu, ar milzīgu tīklu, kur saplūst un ir sastopami dažādi cilvēki ar dažādiem viedokļiem, domām un reliģiskajām pārliecībām. Un apustuļa Pāvila sludinātā vēsts par Jēzu Kristu bija tikai viens no šādiem daudzajiem piedāvājumiem, kas bija pieejams Korintas iedzīvotājiem.
Rakstot šo vēstuli Pāvils bija patiesi norūpējies par kristīgo draudzi Korintā. Viņam bija patiesas rūpes, jo šī draudze šajā lielpilsētā dzima pateicoties tieši paša Pāvila sludināšanai un Pāvils viņiem bija kā garīgais tēvs. Rakstot šo vēstuli apustulis vēlējās nostiprināt ticību Korintas draudzes brāļos un māsās. Vēstules bija tobrīd vienīgais iespējamais līdzeklis caur ko Pāvils uzturēja kontaktu, pamācīdams, iedrošinādams, aizrādīdams un reizēm arī norādams Korintas kristiešus. Kā jau minēju Pāvils bija dibinājis šo draudzi, tomēr drīz pēc Pāvila aiziešanas no šīs draudzes, tajā nāca citi sludinātāji, kuri paaugstināja sevi par citiem cilvēkiem un Pāvila sludināto vēsti padarīja par nenozīmīgu un nepilnīgu. Šie sludinātāji nesa sev līdzi ieteikuma vēstules no citām draudzēm, lai sevi izceltu. Acīm redzot viņiem arī šajās citās draudzēs ir bijuši kādi lieli panākumi, ja reiz atradās cilvēki, kas šīs ieteikuma vēstules rakstīja. Pāvils to uzzina un viņš redz, ka šie jaunie sludinātāji, kas ieradušies Korintas draudzē nobīda Kristu malā un paši sevi ieceļ par tādiem kā guru, jeb reliģiskiem skolotājiem. Pāvils ceļas pret šiem pretiniekiem no jauna uzsvērdams savu autoritāti, ko viņš saņēmis no paša Kristus. Un viņš raksta, ka viņa ( tas ir Pāvila) ieteikuma vēstule nav rakstīta ar cilvēka roku, bet gan šī vēstule ir paši Korintas draudzes locekļi. Kamēr šie jaunie sludinātāji nes ieteikuma vēstules no cilvēkiem, Pāvilam ir vēstule, kas uzrakstīta ar paša Dieva roku. Tie ir cilvēki, kuru sirdis Dievs ir pārmainījis caur Pāvila pasludināto mācību.
Tā arī mēs katrs saskaņā ar apustuļa Pāvila sacīto esam šāda Kristus vēstule, ja vien mēs piederam pie Kristus draudzes. Kāds ir sacījis un salīdzinājis kristiešus ar skatlogu jeb ar izkārtni šajā pasaulē, ko Dievs ir veidojis. Manuprāt tas nav slikts un aplams salīdzinājums. Bet ir jautājums par to vai mēs patiešām esam ticama vēstule, vai mēs esam tāds skatlogs jeb izkārtne šajā pasaulē, kas vieš citos uzticību? Un vai ir kas tāds ar ko mēs atšķiramies starp daudziem citiem piedāvājumiem šajā lielajā «reliģiskajā supermārketā»?
Pāvils viscaur savās vēstulēs iezīmē šo lielo atšķirību, kas mūs atšķir no citiem un to viņš dara arī šajā vēstulē. Viņš norāda, ka mēs nekļūstam par šādu Kristus vēstuli caur burta kalpību, tas ir caur ārēju bauslības ievērošanu, bet gan mēs tādi kļūstam caur Garu, kurš dara dzīvu un mūs lieto. Pāvils saka: «tas ir no Dieva, kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai: ne burtam, bet garam; jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu» Burta kalpība Pāvila izpratnē ir tā laika jūdu Svēto Rakstu izpratne, no kuras pats Pāvils vēl pavisam nesen bija atbrīvojies. Tā ir kā akla uzrakstītā likuma ievērošana, kuru Dievs deva Israēla tautai caur Mozu. Šie likumi bija desmit Dieva baušļi, kuri bija rakstīti ar akmenī iekaltiem burtiem. Bet caur kuru pildīšanu cilvēks nevar kļūt brīvs no grēka. Jā, mēs varam ārēji baušļus pildīt, bet tie var nebūt manā sirdī. Mēs varam baušļus ārēji ievērot, bet to ievērošana mums var nesagādāt nekādu prieku, bet gan drīzāk var būt kā smaga nasta. Cilvēks var censties pildīt Dieva rakstītos baušļus, bet tajā pašā laikā savā sirdī sajūtot vēlmi šos baušļus nemitīgi pārkāpt. Redziet, to Pāvils nosauc par burta kalpību.
Mēs nekļūstam par Dieva rakstītu vēstuli jeb par šādu skatlogu, caur to, ka mēs cenšamies uzspodrināt tikai savu ārieni, savu fasādi, bet gan caur to, ka arī mūsu sirdis tiek atjauninātas. Ko tas līdz, ja mēs tīram skatlogu un mainām dekorācijas, bet ja aiz šīs skaistās ārienes nav nekā vairāk par vienu vienīgu tukšumu. Ko tas līdz, ja ir skaistas dekorācijas, bet nav ko pārdot. Mēs varētu šo pārfrāzēt un sacīt, ko tas līdz, ka tu centies pildīt baušļus, bet tavā sirdī nekas nav mainījies.
Mums ir vajadzīga jauna sirds, ko mūsos var radīt Svētais Gars. Pāvils saka: «Gars dara dzīvu». Gars, tas ir Evaņģēlijs, kuru uzņemot mūsu sirdis tiek pārradītas. Evaņģēlijs rada mūsos tādu sirdi, ka mēs ievērojam Dieva baušļus, ne tikai tāpēc, ka tam tā jābūt, bet gan mēs no sirds vēlamies šos baušļus ievērot. To pildīšana mums vairs nav kā milzīgs slogs, kas mūs apgrūtina, bet gan pilnīgi dabiska reakcija, kas izriet no šīs jaunās sirds, jeb kā citviet teikts no šī jaunā cilvēka mūsos. Šādu jaunu sirdi cilvēks nevar saņemt caur saviem centieniem pildīt Dieva baušļus, bet gan tikai un vienīgi caur Evaņģēlija uzklausīšanu. Galatiešu vēstulē Pāvils raksta: « To vien vēlos no jums dabūt zināt: vai jūs Garu esat saņēmuši ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu?» (Gal.3:2). Ja mēs tikai aprobežojamies ar bauslības sludināšanu, tādu kā: «Dari to un dari šito; nedari šito, bet dari to. Tas ir pareizi, bet tas ir nepareizi; to drīkst, bet to nedrīkst», tad tā ir tikai otra cilvēka moralizēšana, kas nespēj radīt jaunu sirdi.
Evaņģēlijs nav jauna bauslība vai kāda augstāka morāle par to, ko mums būs darīt vai ko nē. Evaņģēlijs ir mācība par to, ko Dievs Jēzū Kristū ir darījis mūsu labā. Par to, ka Jēzus tevis dēļ ir tapis par cilvēku un dzīvojis Dievam tīkamu dzīvi, gan savās domās, vārdos un darbos. Evaņģēlijs ir vēsts par to, kā Jēzus būdams bez grēka ir uzņēmies uz saviem pleciem visus tavus grēkus, kas radušies tavas apzinātas vai nepazinātas darbības rezultātā. Gan tos grēkus, kas ir radušies tavas bez-darbības rezultātā, kad tu zinādams kā otram palīdzēt to tomēr neesi darījis. Tas ir Evaņģēlijs, kurš sniedz tev piedošanu un rada tevī jaunu sirdi. Tas aicina tevi un saka: «Nebaidies draugs, Es zinu, ka tu esi grēkojis, bet Es tev sniedzu piedošanu. Ņem to, tā ir tava.»
Gluži tāpat, kā saulei nav jāsaka, lai tā spīd, tāpat veltīgi ir sacīt šādai jaunai sirdij: «Tev tas un tas jādara», jo šāda sirds pati zina un dara pirms tai kāds to ir pateicis un pavēlējis. Un šī arī ir tā vēstule, ko Kristus ierakstījis mūsu sirdīs, ka turēt Dieva baušļus mums nav kā apgrūtinājums, bet gan patiess prieks. Ar to arī mēs atšķiramies un tas ir mūsu īpašais piedāvājums šajā lielajā «reliģiskajā supermārketā», ka Dievs ir pārmainījis mūs un mēs nesam viņam augļus no sirds, no laba prāta. Ne smagu sirdi vai piespiesti, jo priecīgu devēju Dievs mīl (2.Kor.9:7).
Ja tu vēl ilgojies pēc šādas sirds, tad uzklausi Evaņģēliju: «Kristus ir nomiris par taviem grēkiem un augšāmcēlies, Viņa dēļ Dievs tev visus tavus grēkus piedod un dāvā tev mūžīgu dzīvību Savā valstībā. Viņš tevi pieņem, kā savu mīļo bērnu un ik dienas pasargā no visām briesmām un ļauna.» Pārdomā šos vārdus dienām un naktīm, līdz tava sirds tiks pārradīta. Āmen.
Māc.E.Kalekaurs
