Liturģija IV

Pagājušo reizi noslēdzām ar ticības apliecību. Pēc tās seko draudzes dziesma. Šī dziesma ir saistīta ar sprediķi. Draudzes lūgšana. Tajā izpaužas visu ticīgo priesterība tā, kā reti kurā citā dievkalpojuma daļā. Baznīca ļoti strikti ņem vērā, ka mums jāizlūdz vienam par otru. Draudze pievienojas, ne tikai ar āmen. Tas var būt respons (piem. Kungs apžēlojies). Senbaznīcā pirms draudzes lūgšanas atskanēja diakona sauciens: „Durvis, durvis!”, un neviens pagāns, neviens jūds, neviens katehūmens nebija klāt tad, kad Dieva svētie, nesa savas rūpes Dieva priekšā.

Šeit izpaužas arī ticīgo respekts pret to, kas Bībelē ir tik daudz sacīts: lūgt un aizlūgt. Te Baznīca ierauga savu pienākuma apziņu un izrāda savas rūpes. Te nav vieta, kur lūgt kas ienāk uz sirds. Šī lūgšana domāta pildīt šo baznīcas uzdevumu aizlūgt par pašu baznīcu, par pasauli, par ticīgiem, protams arī par citām vajadzībām. Te parādās, kā baznīca pilda savu aizlūgšanas misiju. Citās baznīcās (piem. Vācijā) tā saucās nevis „draudzes lūgšana”, bet „aizlūgšana”. Tā ir obligāta. Norādījumi draudzes lūgšanai agendā(mācītāja rokasgrāmata) norāda par ko noteikti jāaizlūdz. Iepriekš var pieteikumos pieteikt par ko aizlūgt. Arī pateicības var iekļaut.

Draudzes dziesma. Šī ir Vakarēdiena dziesma, kas sagatavo mūs Svētā Vakarēdiena svinēšanai.

Svētais Vakarēdiens. Tas ir augstākais punkts luteriskajā dievkalpojumā. Pēc Dieva Vārdu uzklausīšanas, un kad draudze ir pateikusies Dievam un izteikusi savas vajadzības, tad Svētajā Vakarēdienā Dievs mūs paēdina un padzirdina ar Sava Dēla miesu un asinīm. Tas nav tikai piemiņas mielasts, bet gan patiesa savienošanās ar augšāmceltā Kristus miesu un asinīm, kā to saka apustulis Pāvils (1.kor.10, 16). Svēto Vakarēdienu bauda tikai kristītie un iesētītie draudzes locekļi. Tie, kas ir sagatavoti šī mielasta baudīšanai un ir spējīgi sevi pārbaudīt (1.Kor.11, 28).

Luters ieteica draudzes mācītājam reizi gadā pārrunāt ar saviem draudzes locekļiem, katru atsevišķi, par Svētā Vakarēdiena izpratni un dzīvi. Ir svarīga dievbijība ar kādu mēs nākam pie sakramenta. Ticot tiem dārgumiem, ko Dievs mums sniedz šajā maizē un vīnā mēs bez šaubām noslīgstam Viņa priekšā uz ceļiem pie altāra.

Vakarēdiens sākas ar prefācīju. Mācītājs saka: „Tas Kungs ar jums!”, ar šiem vārdiem tiek uzsvērts, ka šis mielasts nav mūsu, bet Tā Kunga. Viņš ir saimnieks, kas klāj mums galdu. Mācītājs ir tikai instruments šajā gadījumā. Draudze ar atbildi: „Un ar tavu garu!” atzīst mācītāju par Tā Kunga kalpu, kam Tas Kungs uzticējis to darīt. Tas Kungs ir ar draudzes mācītāju un kur Tā Kunga Gars, tur ir arī Viņš pats klātesošs. „Paceliet savas sirdis” (Raudu dz.3:41; Ps.84:3). Ar šo tiek aicināts pacelt savas sirdis pāri pār zemišķigajām lietām uz To Kungu. To arī draudze apliecina atbildē: „Mēs tās paceļam uz To Kungu.” Protams, mūsu sirdīm nav jākāpj debesīs, jo tās to nemaz nespētu, lai kā arī gribētu, bet gan ticībā jāuzlūko miesā nākušais Kristus, kurš ir klātesoš dievkalpojumā un nāk pie mums savā Miesā un Asinīs Svētajā Vakarēdienā.

„Sacīsim pateicību Dievam mūsu Kungam”. Šie vārdi nāk no jūdu galda lūgšanām, kurās tika izteikta pateicība pār Viņa dāvanām. Draudze atbild ar: „Tā ir labi un tā piederās”, kas nenozīmē neko citu, kā to pašu „āmen”. Tad mācītājs saka prefācijas lūgšanu, kam seko „Sanctus” dziedājums, jeb „Svēts ir, svēts ir, svēts ir Tas Kungs…..” Šis dziedājums nāk no pravieša Jesajas grāmatas (Jes.6, 3). Šis dziedājums dievkalpošanas liturģijā ir atrodams jau kopš 4.gs. Tam pievienojas mesiāniskais prieks, kas norāda uz Svētā Vakarēdiena eshataloģisko raksturu – „Ozianna augstībā. Lai slavēts ir kas nāk ….” (Mk.11, 9).

Tam seko konsekrācijas vārdi, kuru laikā draudzes locekļi, kuriem veselība to atļauj atrodas uz ceļiem. Kuri ir šie vārdi? „Mūsu Kungs Jēzus Kristus tanī naktī, kad Viņš tapa nodots, ņēma maizi, pateicās …..” (Mt.26:27-28; 1.Kor.11:23-26 u.c.).Šie vārdi ir veidoti no Jaunās Derības tekstiem, kuri atrodami Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijos, gan arī apustuļa Pāvila 1.Korintiešiem 11.nodaļā.

Tas ir pats Kungs, kas ik dievkalpojumu kad tiek svinēts Vakarēdiens izrunā šos vārdus ar mācītāja muti. Tie ir Kristus vārdi. Tas, ka mācītājs tos atkārto nenozīmē, ka tie ir mācītāja vārdi. Šī mielasta Kungs ir pats Kristus. „Ņemiet un ēdiet, …. Ņemiet un dzeriet…”, šie vārdi izslēdz mūsu darbību Svētajā Vakarēdienā, bet parāda, ka mēs esam tikai šīs žēlastības saņēmēji. Turklāt šajos vārdos skaidri tiek norādīts, ka Svētais Vakarēdiens saņemams abos veidos gan maize – Kristus miesa, gan vīns – Kristus asinis (ir konfesijas kurās šis netiek dažreiz ievērots).

„Tā ir Mana miesa un Manas asinis”, šajā Vakarēdienā ir patiesi klātesošs Kungs savā Miesā un Asinīs, ko mēs saņemam kopā ar svētīto maizi un vīnu. Atcerēsimies, ka Tā Kunga vārds dara to, ko tas saka un apsola. Tad mācītājs paceļ gan maizi un vīnu. Šo darbību sauc par elevāciju (lat. elevare -„celt uz augšu”).Miera sveiciens (Jņ.20:19-20; 1.Kor.1:3; Ef.6:23 u.c.). Mūsu miers nāk no Tā Kunga, un mēs to mieru, ko esam saņēmuši sniedzam tālāk. Tam seko „Agnus Dei” jeb Ak Tu Dieva Jērs dziedājums (Jņ.1:29). Arī šis ir sens baznīcas dziedājums, kurā draudze pielūdz maizē un vīnā klātesošo Kungu, kā arī šie vārdi izsaka trīskāršu ticības apliecību, ka Kristus uzņēmās vietnieciskas ciešanas par mūsu grēkiem (Jes.53:6-7). Agnus Dei dziedājumā mēs lūdzam, lai Dievs piešķir mums savu žēlastību saskaņā ar Kristus nāvi cilvēku dēļ (Ef.2:13–18).

Tad mācītājs izdala maizi un vīnu, kopā ar kuru komunikants saņem paša Kristus miesu un asinis. Saņemot dāvanu komunikants saka: Āmen ar to apliecinot savu ticību Kristus patiesai klātbūtnei šajā sakramentā un ticību tai žēlastībai ko viņš caur to saņem. Tam seko atlaišanas vārdi, ar kuriem mācītājs atlaiž draudzi un tā atgriežas savās vietās. Kad dāvanas izdalītas un draudze atgriezusies savās vietās mācītājs aicina draudzi izteikt Dievam pateicību dziedot: „Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs! Aleluja!” (Ps.107:1) uz ko draudze atbild ar „Un Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Aleluja!” (Ps.106:1 u.c.). Pēc tam draudzes mācītājs saka lūgšanu, kurā mēs pateicamies par saņemtajām dāvanām un izlūdzamies lai tas viss arī nestu mums svētību. Dievkalpojums noslēdzas ar svētības vārdiem no 4.Moz.6:22-27 grāmatas. Un ar sūtīšanu: „Ejiet ar mieru un kalpojiet Tam Kungam ar prieku!”

Draudzes dziesma.

Izsekojot dievkalpojuma norisei mēs varam redzēt, ka liturģija ir piepildīta ar Trīsvienīgā Dieva klātbūtni. Katrs kas piedalās dievišķajā liturģijā nonāk saskarsmē ar dzīvo Dievu, un piedzīvo Svētā Gara klātbūtni, saņem grēku piedošanu un dzird paša Dieva balsi. Pateicoties liturģijai mēs visi kopā kā viena ģimene vienā balsī varam slavēt un pielūgt Dievu. Tā visa vērš mūsu acis nevis pašiem uz sevi, bet tikai uz Dievu. Tā liek mums skatīties nevis uz saviem darbiem, bet uz to ko Dievs darījis mūsu labā Jēzū Kristū. Bez šaubām liturģija prasa lai mēs tajā piedalītos ne tikai ar savām lūpām, bet lai arī mūsu sirdis būtu tajā klātesošas. Arī jūdiem bija ārēji krāšņa dievkalpošana, tomēr sirdis nereti bija tālu no Tā Kunga.

Māc. Edijs Kalekaurs

izmantotā literatūra:

    “Десять главных причин, почему мы используем Литургию” Пастор Уильям Квирла (ЛЦМС)

    “Baznica un liturģija” L.Mušinskis

    “Evaņģēliski luteriskā baznīca un dievkalpojums” R.Feldmanis