Ozianna!

„Otrā dienā liels ļaužu pulks, kas bija nācis uz svētkiem, dabūjuši zināt, ka arī Jēzus nāk uz Jeruzālemi, ņēma palmu zarus un izgāja Viņam pretim, kliegdami: „Ozianna, slavēts, kas nāk Dieva Tā Kunga Vārdā, Israēla Ķēniņš!” Jņ.12, 12-13

Josifs Visarionovičs Džugašvili jeb ar pseidonīmu pazīstamais Staļins, Ādolfs Hitlers. Šos divus mēs pazīstam. Bet Ernando Kortess, kas pēc jaunās pasaules, Amerikas, atklāšanas iebruka un nežēlīgi izpostīja acteku, maiju un inku zemes un izcēlās ar neredzētu nežēlastību, nesatricināmā mierā un pašpārliecinātībā aiz sevis atstājot līķu un sakropķotu iezemiešu kaudzes. Inkvizitors, vēlāk ģenerālinkviziotors, Tomas Torkemada (dz.1420.g.), no kura rokām neizslīdēja, vismaz kā viņš pats domāja, neviens ķeceris. Nevienam „grēciniekam” nebija cerību uz žēlsirdību un apžēlošanu, pat ne bērniem un grūtniecēm. Mežonīgie, tumšacainie osmaņu sultāni, kas plosījās no Rietumiem līdz Austrumiem, visos iedvešot bailes. Pie visiem iepriekš minētajiem varētu piekaitīt asinskāro un lielummānijas apņemto Ivanu IV (Bargo), kurš pats baiļu un neuzticības vajāts, šādas bailes un neuzticību iedvesa arī citiem. Tostarp savās sievās un bērnos. Šiem vārdiem varētu piepulcināt arī citus (Nēronu, Kaligulu u.c.). Visus viņus raksturoja spēja pakļaut sev cilvēkus, iedvest tajos bailes. Visi viņi pa lielākai daļai bija lieliski oratori, kā arī izcēlās ar īpašu cietsirdību. Zināmā mērā viņi bija izcilas personības, tikai šī vārda vistumšākajā un visnegatīvākajā nozīmē. Viņi bija sava laika šīs pasaules valdnieki, kungi un ķēniņi, kas sev pakļāva ļaužu masas un bija gatavi tās upurēt savu mērķu sasniegšanai un ambīciju piepildīšanai.

Arī šodien, priekš lielālās daļas pasaules slaveno un vareno, mēs pārējā tauta, šķiet esam vienkāršs ļaužu pūlis, t.s. pelēkā cilvēku massa, kuru vajag vadīt, valdīt un pakļaut. Piemēram, kautr vai ar reklāmām un solījumiem. Vai nav tā, ka tu raugies reklāmā, un gandrīz vai pašam nepamanot pēc laika nopriecājies, ka reklamētā lieta ir iegūlusi tava dzīvokļa plauktā (vai tas būtu dormeo matracis, planšet dators vai kas cits). Bet patiesībā tu tiec piekrāpts. Piekrāpts, papildinot kāda uzņēmēja kontu par pārdesmit vai pat simtiem latu un tikai pēc tam apjaušot, ka bez šīs preces būtu mierīgi varējis iztikt vēl desmit, divdesmit gadus vai varbūt vispār visu savu atlikušo dzīvi. Nemitīgi pasaule mūs izmanto iestāstot, ko mums vajag un ko nevajag. Ko mums pirkt un ko mums nepirkt. Mēs daudzi šodien esam pārstājuši domāt, un ļaujam to mūsu vietā darīt citiem. Spēcīgu personību viena no iezīmēm ir neatkarība pret konformitāti citu cilvēku un grupas spiedienam. Tas ir, ka tā spēj aizstāvēt savus uzskatus, nostāties pret lielāko cilvēku vairumu aci pret aci un izturēt spiedienu, kas pret to tiek izdarīts. Mums šodien trūskst šādu personību (pozitīvā nozīmē), un pasaule nav ieinteresēta mūs par tādām veidot.

Pasaulei ir izdevīgi, ka esam labticīgas šaha figūriņas, kuras var bīdīt pēc savām iecerēm, un, kas neuzstāda neērtus jautājumus. Un kā šādas labticīgas figūriņas būdamas, mēs noskatamies kā svinīgi deputātu pūļi iesoļo baznīcā un dod svinīgus solījumus, bet tūdaļ aiz dievnama sienām iekrāmē savās kabatās nodokļu maksātāju naudu. Pat, ja neizdara to paši, tad neiebilstot ļauj to izdarīt citiem (banku piemērs).

Tāpat ietekmēt, manipulējot ar mūsu izdzīvošanas instinktiem, pakļaujot un izmantojot saviem mērķiem, to labi prot šīs pasaules varenie – jo esam garīgi vāji un tam ļaujamies. Ja godīgi, tad pasaule nav mūsos ieinteresēta, ne laicīgi, nedz garīgi. Tā galvenokārt meklē tikai savu labumu un tā mūs neglābs un nepalīdzēs. Mēs nesagaidīsim no pasaules mums katram šodien tik ļoti nepieciešamo mīlestību un grēku piedošanu (ko pasaule pat gribēdama nemaz nespēj dot). Tā nekad neatdos mums vajadzīgo pašcieņu, patieso identitāti, dzīves stabilitāti un neiedragājamu drošības sajūtu. Pasaule mūs var piepildīt tikai ar pasaulīgām lietām, kas labākajā gadījumā īslaicīgi apmierinās mūsu pasaulīgās kārības, uz laiku novēršot uzmanību no visu cilvēku dziļākās problēmas saknes – grēka, kas mūs iekšēji dara vājus. Pasaule mūs izmanto, kā ēzelīšus un upurē mūs savu interešu, ambīciju un iekāru labā.

Bet Palmu svētdienā Jeruzālemei, Ciānas meitai, un uz cita ēzelīša tuvojas tajā iejāj kāds cits Ķēniņš. Pavisam atšķirīgs no visiem iepriekšējiem, un vispār no visiem zemes ķēniņiem. Ķēniņš, kurš nenāk pakļaut pūli, iedvest tajā bailes vai to apspiest, bet glābt. „Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā, Ozianna augstībā”, sauca ļaudis redzot Jēzu tuvojamies pilsētai. Tā arī mēs dziedam un saucam uz To Kungu savā dievkalpojuma liturģijā, pirms katra Svētā Vakarēdiena svinēšanas. Jo tieši šeit Vissvētākajā sakramentā mēs šajā pasaulē varam būt vistuvāk Jēzum. Tā, kā nekur citur. Mēs varam Viņam pieskārties ar savām lūpām un uzņemt to pat sevī. „Ozianna!”, tas nozīmē „glāb mūs”, „glāb tagad”. Lūk, nāk kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, lai glābtu.

Tāpat, kā toreiz, tā šodien Jēzus nāk pie mums Jaunās Derības Ciānas meitas, Savas kristīgās draudzes. Nāk lai glābtu ne no ārējiem despotiskiem šīs pasaules valdniekiem, bet no vislielākā despota un cilvēku dvēseļu apspiedēja – grēka, nāves un velna. Tieši šie trīs ir tie, kas patiesībā mūs nemitīgi spīdzina ar ekonomiskajām krīzēm, bailēm, nedrošību, ar attiecību problēmām un mūžīgām nesaskaņām. Tu meklē pasaulē kam uzticēties, bet nav kam. Tu gribi tikt mīlēts, bet nav kas mīl. Vai nav paradoksāli, ka mēs varam uzlidot kosmosā, bet nevaram pensionāriem nodrošināt godīgi nopelnītās pensijas? Mums ir jaunākās automašīnas un labākie televizori, internetā vienā mirklī varam sakontaktēties ar simtiem cilvēku dažādās pasaules malās, bet esam vientuļi, mums blakus nav cilvēku, kas mūs saprastu, pieņemtu, mīlētu. Vai nav ironija, ka mums šodien ir tik daudz ārstu, psihologu, psihiatru un psihoterapeitu, tomēr vienlaicīgi visvairāk psihiski, emocionāli un garīgi sabrukušu cilvēku? Kāpēc? Jo esam pasaulīgā izsūkti, cilvēki ir noguruši, ļaudīm nav garīga spēka. Tieši šie: grēks, nāve un velns ir pie vainas lielajam pašnāvību skaitam Latvijā, depresijām, nomāktībai, neapmierinātībai, garīgai iztukšotībai un personības vājumam. Mums tikai šķiet, ka pie vainas ir ārējie dzīves apstākļi, patiesībā vaina ir mūsu dvēselēs – sirdīs. Problēma ir garīga un tā bieži vien nav kaut kur ārpus mums, bet mūsos pašos.

Un te nevar palīdzēt pasaule, jo tā pati ir grēka piesātināta. Tā pati dzer to kā ūdeni un ēd kā maizi. Te palīdzēt var tikai Jēzus Kristus, kāds kas ir šajā pasaulē, bet nav no šīs pasaules. Kāds, kas ir līdzīga mums, tikai bez grēka. Lai arī Viņš ne no šīs pasaules, tad tomēr tajā Viņš ienācis tieši tevis dēļ, lai izrautu tevi no tumsības varas un pārceltu Savā valstībā, kurā mums dota pestīšana un grēku piedošana. Viņam mēs esam kas vairāk kā manipulējama daudzu bezpersonisku ļaužu summa. Jēzus mūs katru redz šajā Pūpolu svētdienas pūlī, kā atsevišķo indivīdu, alkstošu pēc mīlestības, piedošanas, ar vajadzību pēc pašcieņas, stabilitātes un drošības izjūtas. Jēzus nāk pasaulē, lai to visu mums atdotu, atdotu to, ko velns caur grēkā krišanu mums ir nolaupījis un paši viņam nodevuši. Jēzus, šis atšķirīgais Kungs un Ķēniņš nāk, lai upurētu Sevi par mums, tā parādīdams, ka esam Viņam dārgi un Viņam rūpam. Varbūt varam justies šīs pasaules aizmirsti, bet noteikti ne aizmirsti Dievam.

Pasaule pat nezin tavu vārdu. Ar vien mazāk iestādēs jautā: „Jūsu vārds, uzvārds?”, bet gan: „Kāds ir jūsu personas kods?”. Tevi identificē pēc numura. Bet Jēzus tevi pazīst. Viņš tevi ierauga starp daudziem un sauc tevi tavā vārdā: “Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans!” (Jes.43, 1). Viņš grib ņemt tevi savrup no pūļa, Viņš grib ar tevi aprunāties, pabūt ar tevi divatā, lai palīdzētu tev un veidotu tevi par spēcīgu personību. Viņš tev grib darīt zināmu un mācīt, ka ne ar bruņotu spēku, ne varu, proti ne ar pasaulīgām lietām un metodēm mēs varam šīs lietas risināt, bet ar Dieva Garu, kā saka tas Kungs Cebaots. Kas tu esi, lielais kalns? Tev … jākļūst par līdzenumu! (Cah.4, 6). Dieva Gara priekšā arī tavs dzīves problēmu kalns var tikt nolīdzināts. Vai tad nav sacīts: „Jo patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! – un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks” (Mk.11, 23). Ticībā iespējamas lielas lietas. Tajā pat lieli kalni kļūst par līdzenumu, ka tavas problēmas, kas šķita lielas un milzīgas nav šķērslis nerimstošam iekšējam priekam un līksmībai, kas sauc: „Slavēts ir kas nāk Tā Kunga vārdā”. Pat ja pasaule tev nodomājusi ļaunu darīt, tad ticībā uz Kristu Dievs to vērš par labu. Ka tu līdz ar Jāzepu vari sacīt: „Jūs gan bijāt man iecerēsjuši ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis” (1.Moz.50, 20).

Jēzus uzvar šo pasauli, grēku, nāvi un velnu. Viņš ir nācis lai uzvarētu un valdītu, bet ne tā kā Staļins, Hitlers, Kortess vai lielinkvizītori. Viņš nevalda ar tautas apspiešanu, ar baiļu iedvešanu, manipulēšanu, bet pazemībā iejādams uz ēzelīša Jeruzālemē. Viņa tronis nav augstas tribīnes no kuras Viņš izbļauj savas pavēles, bet gan krusts. Ar Dieva Garu Viņš pasauli ir uzvarējis. Arī tu vari uzvarēt. Ne viens, bet kopā ar Jēzu. Viņš joprojām nāk pie mums lai palīdzētu, lai glābtu. Ozianna – glāb mūs. Pāvils saka: „Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Flp.4, 13). Lūk, Kristū mums šis spēks ir dots, ka varam turēties pretim pasaulei un pasaulīgajam, gan ārējām nomācējiem, gan tam kas mūs nomāc iekšēji. Mums tikai ir jāpastāv ticībā, ticībā līdz galam. Jēzus nāk un tuvojas mums, tuvojies arī tu Viņam un Viņš tev palīdzēs.

Āmen!

Māc. E.Kalekaurs