Patiesības liecinieki

Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani. Bet arī jūs dosit liecību, jo jūs no paša sākuma esat pie Manis. To Es jums esmu runājis, lai jūs nekristu apgrēcībā. Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. Bet to viņi darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne Mani. Bet to Es uz jums esmu runājis, lai jūs, kad viņu laiks nāks, atcerētos, ko Es jums esmu teicis. To Es jums no sākuma neteicu, tāpēc, ka biju pie jums. Jņ 15:26-16:4

Kādreiz mūsu tēvu tēvi apzinoties tuvojamies stundu, kad viņiem šī pasaule jāatstāj, saaicināja pie sevis savus bērnus, tuviniekus, savu saimi un izteica tiem savu pēdējo vēlēšanos. Šajā reizē tēvs parasti arī norādīja un savā vietā atstāja, jeb iecēla savu vecāko dēlu vai varbūt kādu citu uzticamu cilvēku par galvu un vadītāju savā vietā. Līdzīgi, mēs varam teikt, to darīja arī Jēzus pirms debesbraukšanas, kad Viņš pavēlēja saviem mācekļiem iziet pa visu pasauli un pasludināt evaņģēliju. Bet atstājot šo pasauli Jēzus neatstāj mācekļus vienus. Viņš tos neatstāj bez vadītāja. Viņš tiem apsola sūtīt Svēto Garu, ko tie kā zināms saņēma jau pēc dažām dienām Vasarsvētkos.

Jēzus to sauc par Patiesības Garu. Tas ir pats Kristus Gars, ko Viņš uzkāpdams pie Tēva labās rokas godībā sūta mums. Atcerēsimies, ka Jēzus Jāņa evaņģēlijā par Sevi saka: „Es Esmu ceļš, dzīvība un patiesība..” (Jņ.14.nod.). Tā nu uzkāpdams debesīs Jēzus atkal nāk atpakaļ pie mums caur Svēto Garu, caur šo Patiesības Garu un turpina savu iesākto pestīšanas darbu nu jau caur saviem mācekļiem. Šis Patiesības Gars vispirms vada mācekļus visā patiesībā un dod liecību par Jēzu. Tas ir Svētā Gara darbs cilvēkā, ka mācekļi var ticēt šai mūžīgajai patiesībai – Jēzum, kā Dieva Dēlam. Ticība Jēzum tas ir Svētā Gara darbs mūsos. Neviens nevar ticēt Kristum, ja viņam nav Svētais Gars. Jo tieši Viņš (Svētais Gars) iekšēji pārliecina cilvēku, Viņš dod iekšēju liecību, ko mēs saucam par ticību, ka vēsts par Kristu ir patiesa. Atcerēsimies, Pāvils saka: „… neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, kā vien Svētajā Garā.”(1.Kor.12:3). Bet Jēzus saka arī to, ka tad, kad mācekļi saņems Svēto Garu arī viņi paši dos liecību par Viņu, jo viņi jau no paša sākuma ir bijuši kopā ar Jēzu. Par kaut kā lieciniekiem var kļūt tikai tas, kas pats ir ko redzējis vai piedzīvojis. Tiesā nevienu neuzaicina par liecinieku, ja viņš neko nav redzējis, dzirdējis vai piedzīvojis. Pirmie mācekļi, apustuļi, protams, tādi bija. Viņi bija dzīvojuši ikdienā kopā ar Jēzu, redzējuši Viņa brīnumus un zīmes, viņi bija pavadījuši laiku kopā ar Jēzu, klausoties Viņa vārdos. Tā arī apustuļi varēja būt par Viņa lieciniekiem.

Bet vai arī mēs šodien varam būt pat Viņa lieciniekiem? Protams, varam. Un mums par tādiem arī ir jābūt. Varētu jau mēs šodien aizbildināties un sacīt, bet es taču neesmu redzējis šos Jēzus brīnumus, Jēzus veiktās dziedināšanas tādā veidā, kā, piemēram, to redzēja Pēteris, Jānis, Jēkabs vai kāds cits no Jēzus laikabiedriem. Tomēr tā būtu tikai mūsu atrunāšanās, jo arī mēs visas tās liecināšanai svarīgākās lietas redzam tieši tāpat, kā Jēzus pirmie mācekļi. Pajautāsim sev: Vai tad mēs neredzam ļaunumu pasaulē, kā to saredzēja arī apustuļi? Protams, redzam. Vai mēs neredzam cilvēka lielo samaitātību un grēcīgumu? Vai mēs neredzam arī to, ka cilvēks saviem spēkiem nevar kļūt svēts un bezgrēcīgs un apmierināt Dieva prasības piepildot bauslību? Tāpat mēs taču šodien redzam, kā to saredzēja arī mācekļi, ka neviens cilvēks nevar tapt Dievam pieņemams ar saviem darbiem, ka visi mūsu darbi taču ir nepilnīgi Dieva priekšā. Vai tad mēs neredzam, ka Dievam pieņemami topam vienīgi ticībā uz Jēzu? Ticībā, ka Kristus dēļ mūsu grēki tiek mums piedoti?

Mēs šīs lietas redzam tik pat skaidri, kā to saskatīja arī Jēzus apustuļi. Mēs bieži apņemamies kļūt labāki, svētāki, mīlošāki, izpalīdzīgāki, bet drīz pēc tam atkal iekrītam savos vecajos grēkos. Mēs esam vāji. Bet tajā pašā laikā vai mēs arī nepieredzam to, ka Jēzus mūs šādus vājus grēciniekus neatstumj, bet ik reizes no jauna pieņem, kad mēs no sirds lūdzam Viņa piedošanu? Vai tad Jēzus nenāk pie mums no jauna ar piedošanas vārdu uz lūpām un ik svētdienas dievkalpojumā no altāra neatskan Viņa sacītie vārdi: „Miers ar jums” (ar mums), visiem tiem, kas savu grēku dēļ ir izbijušies? Mēs to piedzīvojam, bet ja mēs to piedzīvojam, dzirdam un redzam, tad arī mēs esam Viņa liecinieki. Mēs esam liecinieki, kuri dod liecību par Kristu.

Ticība nevar klusēt. Tā liecina par Kristu. Mēma ticība, tāda, kas neliecina par Kristu ir patiesībā mirusi ticība. Iespējams, ka tā kādreiz ir bijusi dzīva, tad tomēr vai nu no kauna, vai bailēm no cilvēkiem tā ir noslāpusi. Jēzu apliecināt var tikai tas, kas Viņu pazīst un zina, tas, kuram ir dzīva ticība. Katrs, kas mīl Jēzu, tas sevī jūt iekšēju spiedienu Viņu apliecināt. Apustulis Pēteris saka: „Mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.” Vēlme liecināt par Kristu mīt katrā Jēzus māceklī. Bet no otras puses katrā cilvēkā mīt arī dabiska kautrība, jo apliecināt Jēzu nozīmē padarīt sevi pasaules acīs par nicināmu muļķi. Katrs būs sajutis kaklu sažņaudzamies tad, kad kādam ir jāapliecina Jēzus. Bet ja mēs tam tiekam pāri vienreiz, tad nākamajā reizē mums tas jau ir daudz vieglāk. Katra reize, kad mēs pārvaram sevi, kad pārvaram savu bailību un kautrību, katra šī reize vairo mūsu drosmi jaunām liecībām.

Dievs grib, lai mēs esam Viņa liecinieki un liecinām un pasludinām Viņu ne tikai baznīcā un ne tikai mācītājs, bet arī katrs no jums. Liecībai par Kristu ir jāatskan mūsu ikdienā, gan ģimenē, gan skolā, gan darbā, citiem vārdiem visur. Jo Dieva Vārds nav iesprostots tikai baznīcā. Tam ir jāatskan visās vietās. Protams, daudziem būtu prieks un daudzi vēlētos, ka šis Dieva Vārds atrastos tikai baznīcā, jo tas ļautu viņiem netraucēti dzīvot tālāk savos grēkos. Bet Dieva Vārdam ir jāiziet pasaulē. Tam ir jāiziet pasaulē, lai starp daudzajiem Dievam naidīgajiem meklētu tādu dvēseli, kas Kristus liecības satverta tiktu vadīta pie Pestītāja.

Ne visi ir aicināti būt par Dieva Vārda sludinātājiem, kas to publiski pasludina un māca, bet visi ir aicināti būt par lieciniekiem tajā vidē, kur katrs no mums atrodas. Te nu tas ir katra no mūsu pienākums, apliecināt to ko no Viņa esam piedzīvojuši. Mums nav jābūt kādiem intelektuāļiem lai liecinātu par Jēzu. Kad lielākais misionārs Pāvils gāja sludinādams un liecinādams par Jēzu, viņš sacīja: „..es, pie jums nākdams, nenācu ar augstu valodu vai gudrību, nesdams jums Dieva liecību”(1.Kor.2:1). Pāvila vēsts bija pavisam vienkārša: „Kristus Jēzus un tas pats krustā sistais”. Šai vēstij ir spēks pašai sevī. Tā pati par sevi ir iedarbīga un spēcīga, arī bez mūsu lielās runas mākslas vai mūsu gudrības. Patiesībā šī vēsts pasludināta vienkāršībā ir visefektīvākā un iedarbīgākā. Mums bieži šķiet, ka ietērpjot to augstos gudrības vārdos mēs spēsim aizsniegt vairāk cilvēkus, bet bieži vien mūsu gudrie, skaistie vārdi tikai sabojā Kristus vēsti. Tādejādi gan mēs varam iegūt sekotājus skaistajiem vārdiem, bet ne pašam Kristum. Kāds ievērojams sludinātājs ir sacījis: „Jūs nekad nepasludināsiet Evaņģēliju, ja jūs to nesludināsiet vienkārši. Ja jūs šausiet pāri savu klausītāju galvām, jūs neparādīsiet neko citu, kā vienīgi savu nespēku.”

Atcerēsimies, ka cilvēki mīl vienkāršību. Un Patiesība savā augstākajā izpausmē vienmēr ir pavisam vienkārša. Diemžēl mums cilvēkiem nez kāpēc vienkāršās lietas patīk sarežģīt. Būsim šīs Patiesības liecinieki vienkāršībā un lūgsim Patiesības Garu, ko Kristus apsolījis, lai tas mums šajā darbā palīdz. Āmen.

Māc. E.Kalekaurs