Tikai ticībā

„Jo, ja bauslības kalpi ir tie, kas manto, tad mūsu ticība zaudē savu saturu, un apsolījums paliek nepildīts. Jo bauslībai seko dusmība. Bet, kur nav bauslības, tur nav arī pārkāpuma. Tādēļ no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem, ne vien tiem, kas pakļauti bauslībai, bet arī tiem, kas seko Ābrahāma ticībai. Viņš ir mūsu visu tēvs…” Rom.4, 14-16

Šodien es gribētu runāt par mācību, ko sauc par firstu un ķēniņu, par klinti un kristīgās ticības sauli, par zālēm vainas apziņai un nospiestai dvēselei, par sakni visiem labajiem darbiem. Tā ir mācība ar kuru baznīca stāv vai krīt. Mācība par attaisnošanu tikai ticībā.

Kā mugurkauls, kas balsta visu ķermeni un satur kopā visas nozīmīgās ķermeņa daļas, tā mācība par taisnošanu ticībā ir centrālā mācība, kuras gaismā ir skatāmas visas pārējās mācības, tādas kā svēttapšana, labie darbi, mācība par Kristību, par Svēto Vakarēdienu u.c. No pirmās Bībeles grāmatas, līdz pat pēdējai Jāņa atklāsmes grāmatai šī mācība tiek mācīta un pasludināta sniedzot visiem Kristū ticīgajiem neizsakāmu, neaprakstāmu mierinājumu. Īpaši luteriskā baznīca, kas seko patiesai un skaidrai Svēto Rakstu mācībai, var lepoties un saukt sevi par bagātiem Dievā, jo tieši Luters cēla no jauna gaismā šo viduslaikos senās Romas baznīcas aptumšoto pērli, kuras dēļ ir vērts pārdot visu, lai tikai to iegūtu.

Arī no savas ticības dzīves pieredzes varu sacīt, ka tikmēr kamēr šī mācība man nebija skaidra es ļoti mocījos savā dvēselē, nespēdams atrast mieru savai sirdsapziņai. Sirdsapziņa nemitīgi apsūdzēja sacīdama: „Tu esi vainīgs, tu esi grēkojis, tu esi pelnījis Dieva dusmas un elli.” Un, lai kā tu censtos no šīs apsūdzošās balss aizbēgt, un lai ar kādiem darbiem censtos to apklusināt, tomēr tu to nevari. Sirdsapziņa tikai runā un runā, līdz cilvēku aizved pie izmisuma.

Bez skaidras taisnošanas mācības baznīcā nav iespējams gūt mierīgu sirdsapziņu un pārvarēt grēku, nāvi un velnu. Aplami sagrozīta attaisnošanas mācība laupa arī Kristum Viņa godu, un cilvēki šo Kristus godu grib piedēvēt paši sev. Jo mācība par attaisnošanu „tikai ticībā” noraida visus cilvēka labos darbus, un ceļ godā tikai un vienīgi Jēzu Kristu. Tāpēc daudzi savu godu meklējoši kristieši nevar ciest šo attaisnošanas mācību, jo tā visu godu dod tikai Kristum. Šī mācība viņus tracina, padara nemierīgus un izraisa dusmas, jo viņi vēlas piesavināties Dieva godu un dot to saviem darbiem un nopelniem. Šie cilvēki nevar samierināties, ka viņi un viņu darbi ir nekas Dieva priekšā. Un gluži kā farizeji viņi gan „deg par Dievu, bet bez izpratnes. Jo, aplam saprazdami Dieva taisnību, viņi centušies celt savējo un Dieva taisnībai nav pakļāvušies” (Rom.10, 2-3).

Jā, visi mūsu labie darbi un nopelni ir nederīgi un tukši Dieva priekšā, lai ar tiem iegūtu taisnību. Tā arī mums māca šodienas sprediķa teksts no vēstules romiešiem. Pāvils vērš acis uz Veco Derību, pierādīdams jūdiem, ka jau Vecajā Derībā Dieva priekšā cilvēki tikuši attaisnoti tikai caur ticību. Pāvils pierāda, ka arī Israēla ciltstēvs Ābrahāms, kam ir bijuši arī daudz labi darbi, tomēr ir ticis attaisnots ticībā, un ne dēļ saviem darbiem. Pāvils raksta: „Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā, pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, spēj arī darīt. Tāpēc arī tas viņam tika pielīdzināts par taisnību. Bet ne jau viņa dēļ vien rakstīts, ka tas viņam pielīdzināts, bet arī mūsu dēļ, kam tas tiek pielīdzināts, kas ticam tam, kas mūsu Kungu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, ….”

Ar labiem darbiem nevar iemantot Dieva labvēlību, un mūžīgās dzīvības apsolījumu. Pat Ābrahāms to nav varējis. Bet Dieva žēlastību un mūžīgo dzīvību mēs varam saņemt tikai ticībā Kristum. „Ja bauslības kalpi ir tie, kas manto, tad mūsu ticība zaudē saturu, un apsolījums paliek nepiepildīts”, saka Pāvils. Tas ir, ja mēs domājam, ka ar bauslības pildīšanu un labajiem darbiem ir iespējams tapt taisnotam Dieva priekšā, tad mēs esam pazuduši un Dieva apsolījumu par pestīšanu neesam satvēruši. Jo bauslībai vienmēr seko dusmība. Proti, visi, kas dzīvo bauslības darbos, ir zem lāsta; jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas netur visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā (Gal.3, 10). Tāpēc Pāvils savās vēstulēs nemitās to atkārtot un atkārtot, ka ar bauslības darbiem neviens netop taisns Dieva priekšā. Lai cik daudz tu to pildītu, lai kā arī censtos, tā nemitīgi cilvēku apsūdz, draud un nolād. Un, jo vairāk ar to tu centies tapt attaisnots, jo lielākus grēkus tu sev krāj tiesas dienai. Jo cenšoties ar bauslības darbiem patikt Dievam, tu mīdi kājām Kristus lietās asinis. Vai tad Kristus nav miris, lai tu tiktu taisnots? Kā tad ir rakstīts: „Jo vairāk tagad, taisnoti ar Viņa asinīm, caur Viņu tiksim izglābti no dusmības” (Rom.5, 9). Ja jau ar bauslību mēs varētu sagādāt sev taisnību, tad kamdēļ Kristum bija jāmirst? Tad jau Kristus ir miris veltīgi?

Mīļā draudze! Kristieša taisnība nav bauslības, jeb darbu sniegtā taisnība, bet gan Kristus taisnība. Tā ir Dieva taisnība, kā Pāvils saka: „Bet tagad neatkarīgi no bauslības atklājusies Dieva taisnība, ko jau apliecina bauslība un pravieši. Šī Dieva taisnība dota ticībā uz Jēzu Kristu visiem, kas tic….” (Rom.3, 20-21). Taisnība, ar ko mēs pastāvam Dieva priekšā nav mūsu pašu pelnītā, bet no žēlastības dāvātā, un ticībā uz Kristu iegūtā. Tā ir paša Jēzus Kristus taisnība. Kristieša taisnība nav tā, ko mēs darām (tas ir aktīvā), bet tā ko mēs saņemam caur Jēzu Kristu.

Tas ir līdzīgi, kā zeme, kas nerada lietu un nespēj to iemantot ne ar kādiem saviem darbiem un spēkiem, bet to var tikai saņemt no debesīm. Tāpat arī kristieša taisnība nav atkarīga no viņa darbiem un spēkiem, bet tikai saņemama ticībā, kad Dievs to sniedz caur Jēzu Kristu. Jā, tas vai tu esi taisns Dieva priekšā nav atkarīgs nedz no darbiem, nedz tavas mīlestības, taviem centieniem, bet tikai no tavas ticības.

Protams, arī Bauslībai ir savs apsolījums un šis apsolījums skan: „kas to ir turējis, tam tā dod dzīvību”. Tikai bēda ir tā, ka neviena šāda nav, kas to būtu turējis. Tāpēc arī Bauslības dotais apsolījums paliek nepiepildīts. Mēs gan varam pildīt bauslības darbus, tomēr tikmēr kamēr mēs tos nebūsim piepildījuši tikmēr taisnību un dzīvību neiemantosim. Jo Bauslības uzdevums nav attaisnot un darīt dzīvu, bet gan parādīt grēku un nonāvēt.

Bet ticība ir tā, kas pārvar grēku un dara dzīvu. Burts nokauj, bet Gars dara dzīvu (2.Kor.3, 6). Apustulis Jānis saka: „Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls” (1.Jņ.5, 5). Nekādi garīgie vingrinājumi, nekādi reliģiskie centieni, nekādi gavēņi un garīgās disciplīnas, nekādas meditācijas, nekāda mīlestība un labie darbi, bet tikai ticība. Šādām lietām gan ir sava nozīme un vieta kristīgajā ticībā, bet tām nav nekāda sakara ar taisnošanu un mūžīgās dzīvības iegūšanu. Tainošanas mācībai šādas lietas ir svešas, un tā pazīst tikai ticību Kristum, kā sacīts: „lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību” (Jņ.3, 15) un tālāk „Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā” (Jņ.20, 31).

Jāatzīst, ka daudzi cilvēki šodien, lai arī apgalvo ka tic, ka viņu taisnošana ir tūlītēja un pabeigta ticībā Kristum, tomēr savā ticības dzīvē raugās nevis vienīgi uz Kristu, bet gan cenšās pabeigt savu taisnošanu nemitīgi pārbaudot un izvērtējot to, cik svēta ir dzīve, ko viņi cenšas dzīvot. Viņi skatās nevis tikai uz Kristu, bet gan paši uz sevi un sevī. Tas ir, viņu skats tiek vērsts uz iekšu – uz savu dzīvi, nevis uz āru, tas ir uz Kristus krusta nāvi un augšāmcelšanos. Viņi meklē pierādījumus savai taisnošanai sevī, savā svētdzīvē, savā reliģiskajā pārdzīvojumā u.c. Tāpēc arī tie nekad neiemanto mierīgu un priecīgu sirdsapziņu, un ir tik kūtri labos darbos, ka savu taisnošanu meklē sevī un ne Kristū.

Bet mūsu taisnošana nenotiek mūsos, bet ārpus mums (extra nos). Tā notiek ticībā uz Kristu. Mēs esam darīti dzīvi un brīvi Kristū. Tāpēc ikviens kas tic, zina cik milzīgs atvieglojums dvēselei, kas ir brīva no Bauslības apsūdzībām, no Dieva dusmām, no grēka un no nāves. Nekas vairs ticīgu dvēseli nevar biedēt, jo Kristus to ir atbrīvojis. Ticīga dvēsele neskatās vairs uz sevi un sevī, jo tā zina, „ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs” (Rom.7, 18). Bet tā skatās uz tikai Kristu, kas ir mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu (1.Kor.1, 30). Citiem vārdiem sakot mans Kristus un mans viss. Tādēļ, kad jūti Bauslības apsūdzību savā sirdsapziņā un grēka vainu, kas tevi nospiež, tad saki: „Es zinu, ka esmu liels grēcinieks un manī nekā laba nav. Bet Kristus ir vēl lielāks Pestītājs un Viņš ir mana taisnība. Man ir grēki, bet Kristus taisnība ir daudz spēcīgāka par grēkiem. Tādēļ atstāj mani Bauslība ar savām apsūdzībām mierā, jo tev nav nekādas varas pār mani, jo kā Pāvils rakstījis: „bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic” (Rom.10, 4).”

Kas tic Kristum vairs nav pakļauti Bauslībai, bet gan žēlastībai. Tāpēc turies tikai pie žēlastības un ne pie kā cita, jo lielākais grēks ir – neticēt žēlastībai Kristū. Āmen.

Māc. E.Kalekaurs