Vai jēga slimībai?
“Redzi, es domāju, ka viņš taču iznāks pie manis ārā un stāvēs manā priekšā, un piesauks Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu, un ar savu roku braucīs slimo vietu un atņems spitālību…” 2.Ķēn.5:1-14 lasi:Mk.1:40-45
Šodienas divi lasījuma teksti skar vienu tēmu – slimība. Lai arī Bībelē pieminētajai spitālībai ir arī sava zināma simboliska nozīme, tā ir grēka simbols, tomēr šodien es esmu izvēlējies runāt vienkārši par slimībām. Bībele nav medicīnas enciklopēdīja, tomēr Bībele ievērojami daudz runā par dažādām slimībām un dziedināšanām. Šai tēmai ir pievērsta ļoti liela uzmanība ne tikai Jaunajā Derībā, bet arī Vecajā Derībā. Bez šaubām cilvēkiem šis temats vienmēr ir tuvs, mēs tajā noteikti ieklausāmies, jo katrs dzīvē mēs pārciešam daudzkārtīgas slimības, lielākas vai mazākas, nopietnākas un mazāk nopietnas. Ja neslimojam paši, tas slimo mūsu bērni vai vecāki, vai kādi citi tuvi cilvēki. Un ja viņi cieš, tad līdzi, protams, ciešam arī mēs. Mēs zinām, ka cilvēki savu dzīvi noslēdz ne jau veseli. Neviens cilvēks vēl nav nomiris būdams pilnīgi vesels. Katram ir skaidrs, ka veselība ir dārga, tā ir jāsaudzē. Par to ir jārūpējas, tomēr tā nav pati dārgākā. Ir lietas, kuras šajā dzīvē ir daudz svarīgākas un dārgākas, pat par labu veselību.
Kas tad ir slimība, un kāpēc tā mūs piemeklē? Teoloģiski pareizā atbilde būtu – tā ir grēka sekas. Slimība ir viena no nāves izpausmēm jeb viena no nāves formām. Kaut kādā ziņā tā ir nomiršana, bet vēl ne savā pēdējā konsekvencē jeb savā pēdējā izpildījumā. Katra slimība, tā ir tuvošanās nāvei un ir nāves priekšvēstnese. Tā kā slimības ir grēka sekas, tad slimība nekad nav tikai miesīga, bet ir auglis kādam kokam, kura saknes sniedzas mūsu dvēselē, proti, garīgajā sfērā. Var sacīt, ka mūsu miesīgās slimības ir mūsu dvēseles slimību redzamais atspūlgs. Ja mēs būtu pilnīgi veseli savā dvēselē, savā garā, tad arī slimības un nāve, būtu tālu prom no mums. Mēs to nepazītu, un neko par to nezinātu, gluži kā Ādams un Ieva nepazina slimības un nāvi to mazo brīdi, iespējams tikai dažas stundas vai dienas, pirms savas krišanas grēkā. Bet, tā kā mūs katru piemekē slimības un visbeidzot tās mūs nonāvē, tad tas vienmēr ir atgādinājums par mūsu lielo dvēseles kaiti – grēku. Katra slimība atgādina – tu esi mirstīgs, bet ja mirstīgs tātad arī grēcīgs, jo nāve dzimst no izdarīta grēka.
Lai arī slimības ir mūsu grēka auglis, tomēr caur tām Dievs mums ko ļoti nozīmīgu var mācīt. Ir svarīgi to saredzēt, jo jebkuras ciešanas kļūst vieglākas, ja redzi tajās kādu jēgu. No šāda viedokļa slimības bieži vien mums nāk pat par labu, un ir par svētību. Piemēram, tās mums māca, ka pasaulīgām lietām to vērtība ir pavisam īslaicīga un pārejoša. Kamēr mēs esam miesā veseli, tikmēr mēs piešķiram laicīgām lietām pārspīleti lielu nozīmi. Mēs katrs sev varam pajautāt, cik nozīmīgs mums guļot uz slimības gultas, ir zelts vai sudrabs? Nu kurš gan slimības gultā guļot domā par to, cik viņš ļoti gribētu savā pirkstā dārgu zelta gredzenu ar kādu briljanta actiņu vai kaklā skaistu pērļu kaklarotu? Cik slimības brīdī tas mums šķiet vērtīgi? Absolūti necik. Mēs par tādām lietām, slimodami pat neiedomājamies, jo visas manas domas ir: „kaut ātrāk kļūtu vesels”.
Jo slimāks esi, jo mazsavarīgākas tev kļūst šīs apkārtējās, pasaulīgās lietas. Tad man vairs nav vajadzīgs ne zelts ne sudrabs. Ja neticiet maniem vārdiem, tad ejiet un pārliecinieties paši. Aizejiet uz kādas slimnīcas paliatīvo nodaļu un kaut par velti piedāvājiet savu zeltu un sudrabu šiem smagi slimajiem cilvēkiem, un jūs redzēsiet cik vienaldzīgs viņam šķitīs tavs piedāvājums. Ak kaut mēs būdami veseli miesā to spētu novērtēt, novērtēt, cik neveselīga ir šī dzīšanās pakaļ pasaulīgajam. Cik lieka un muļķiga tā šķiet kaut no slimnieka gultas vien paraugoties, tad cik daudz aplamāka tā ir no mūžības perspektīvas skatoties. Tā lūk ir viena no lietām, ko mums iemāca slimības. Izvērtēt savas dzīves prioritātes un atrast lietas, kam patiešām dzīvē ir vērtība.
Otkārt, slimības mūs māca arī ciešanās pazīt Dievu. To sauc par krusta teoloģiju, iepretim godības teoloģijai. Krusta teoloģija mums atgādina, ka tikai caur mūsu absolūta nespēka piedzīvošanu un ciešanām mēs pa īstam varam iepazīt Dievu. Jo Dievs atklājas krustā. Vispirms Jēzus Kristus krusta nāvē, un tad arī katra mūsu dzīves pieredzes krustā. Mēs visi zinām, ka Dievs ir mūsu acīm neredzams, bet tikai patiess krusta teologs zina, ka arī Dieva pestīšana ir dziļi apslēpta grēkā kritušajai cilvēka dabai. Ko tas mums nozīmē? Tas nozīmē, ka arī Viņa glābšana un pestīšana nav ieraugāma, sajūtama un pieredzama ne kā citādi, kā vienīgi ticībā. Slimības gultā tas kļūst mums vislabāk iepazīstams un izbaudāms. Jo tur nav redzama Dieva klātbūtne, tur nav nekādas dievišķas palīdzības izjušanas, tur nav nekā vairāk kā sāpes, asaras, ciešanas un nespēks. Tur ir mokas. Un vai te tu redzi, vai tu ieraugi, šajā stāvoklī būdams Dievu? Vai tu redzi, būdams slimībā, ar neko neizmērojamo, Dieva žēlastību, Viņa klātbūtni, Viņa labestību. Vai tu redzi šajās ciešanās, cik Dievs ir varens, cik spēcīgs un Uzvarētājs pār visu ļauno?
Es pieļauju, ka daudzi šobrīd varētu domāt: mācītāj, tu esi jucis. Ko tu runā tukšu? Kā tu vari sacīt, ka šajās ciešanās un mocībās klāt ir Dievs ar savu mīlestību. Turklāt kā uzvarētājs pār nāvi, velnu un grēku. Nē, nē mācītāj. Tikai tad, ja Dievs mani dziedinās, ja mani piecels no slimības gultas, ja es atkal atgūšu spēkus, varēšu iet un skriet, tad, tad gan es atzīšu ka Dievs ir tuvu klāt man stāvējis, bet ne tikmēr kamēr es ciešu. Nē, mīļā Draudze! Es zinu ko runāju. Dievs grib būt pazīstams un ieraugāms (b>tikai ticībā. Vai gan tad, ja notiktu kāds brīnums, ja mēs tiktu izdziedināti no kādas neizdziedināmas slimības, vai tad mums būtu vajadzīga vairs ticība? Vai tad tā jau nebūtu skatīšana, par kuru mēs teiktu: “Nu tagad tiešām es Dievu esmu redzējis?” Protams, Dievs pieļauj šajā pasaulē arī brīnumus, bet tie ir otšķirīgi, pat nesvarīgi attiecībā pret to, ka mēs ticam un mīlam Dievu arī mums smagos brīžos.
Brīnumi ir nesvarīgi mūsu dzīvei. Turklāt ikdienišķas lietas ir daudz, daudz svarīgākas. Tieši tāpēc, ka šīs ikdieniķās lietas ir mums tik svarīgas, tieši tāpēc Dievs tām liek notikt katru dienu. Atņemiet savai ikdienai kaut vai maizi dienišķo vai glāzi ūdens ar ko Dievs tevi baro un padzirdina, un tu ieraudzīsi cik tās tev ir svarīgas. Bez brīnuma tu vari savu dzīvi nodzīvot, bet bez maizes dienišķās un glāzes ūdens, tas būtu grūti. Ziniet, es domāju, ka tieši tāpēc šodien Dievs liek notikt tik maz brīnumiem un zīmēm, ka mēs neprotam redzēt Viņa labestību, pazīt Viņa mīlestību, un atzīt Viņa uzvaru mūsu ikdinā, mūsu ciešanu, slimību un nāves stundas vidū. Ne par ko mēs negribam šādus brīžus pieņemt un ticēt, ka tie ir mūsu dzīvē Viņa [Dieva] labestības pieļauti. Bet vai tad Dievs nesaka, ka visi zvirbuļi ir Viņa pārraudzībā, un pat mats no galvas nenokrīt bez Viņa ziņas? Saka gan. Kā tad tu gribi domāt, ka tavu slimību Dievs nebūtu redzējis? Vai Dievs akls būtu palicis? Bet pat ja tu domā, ka Dievs redz tavu slimību, tad tomēr tu sāc šaubīties vai Dievs ir labs pret mani šajā grūtajā brīdī? Vai Viņš joprojām mīl mani? Vai Viņš ir man žēlīgs? Un šajās šaubās tu sāc zaudēt ticību. Tu slimībai, ciešanām un nāvei esi ļāvis sevi uzvarēt, jo vairs neredzi mīlošo Dievu. Ienaidnieks tevi ir uzvarējis, jo tu gribi ticēt savām acīm, tu gribi ticēt sajūtām un just Dieva klātbūtni taustāmi un ne vairs dzīvot ticībā. Taču apustulis Pāvils nesaka, ka mēs dzīvojam jušanā, īpašā pacilātībā, vai skatīšanā, bet gan tikai ticībā [2.Kor.5:7]. Bet ticība ir pārliecība par neredzamo. Tā ir pārliecība un paļaušanās uz to, kas nav ne redzams, ne sajūtams, nedz pierādāms vai kaut kā citādi satverams, kā vienīgi noticams. Noticams pretēji visām cerībām, kā tas bija pie Ābrahāma, ka pat tad, kad viņš jau bija ap 100 gadus vecs un viņa miesa jau bija pamirusi un arī Sāras mātes klēpis bija pamiris, viņš Dieva apsolījumu [ka viņam būs pēcnācēji] neuzņēma ar šaubām, bet Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā, pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko solījis spēj arī darīt. Redziet, ticība ir pilnīga pārliecība par Dieva apsolījumiem un Viņa spēju šos apsolījumus arī piepildīt. Luters ir sacījis, ka tad kad Dieva palīdzība mums ir vistuvāk, ticīgajam šķiet, ka tā ir tālu prom. Tad, kad ticīgajam šķiet ka Dievs ir dusmīgs un bargs, tad patiesībā Viņš ir mīlestības un gādības pilns. Tad, kad ticīgajam šķiet, ka Dieva valstība ir vāja, tad tā uzveic visas lietas.
Dievs mums cilvēkiem vienmēr atklājas Sevi apslēpjot. Vispirms Viņš sevi paslēpj cilvēkā Jēzū. Tu skaties uz Jēzu, un tu redzi tikai cilvēku, bet šis cilvēks ir Dievs. Tu redzi Viņa ciešanu pilno dzīvi, Viņa krustu, Viņa miršanu, un domā ka tas ir kauns, zaudējums, nāve. Bet patiesībā tas ir Viņa gods, uzvara un dzīvība. Redziet Dievs visās lietās Sevi apslēpj, lai caur šo apslēptību mēs varētu Viņu ieraudzīt ticībā. Pievedīsim vēl kādus piemērus. Tad kad Dievs tevi attaisno, kad Viņš tevi padara par šķīstu un svētu, kad Viņš nomazgā tavus grēkus, bet vai tu to jūti? Vai tu redzi to, ka esi kļuvis šķists, svēts un bez grēkiem? Nē. Tu joprojām jūties nešķīsts, nesvēts un grēcīgs. Kāpēc tā? Tāpēc ka tava šķistība, tavs svētums ir apslēpts. Bet kad atspīdēs Kristus, tad arī tu atspīdēsi līdz ar Viņu. Vai tad kad Dievs runā. Ko tu sagaidi? Vai pērkon dārdošu balsi no debesīm? Vai arī kādu eņģeli ar atvēztu zobenu? Tad visticamāk ka pat līdz mūža galam nesagaidīsim Dieva runāšanu. Bet Viņš tomēr runā. Viņš runā caur, uz baltām lapām uzrakstītiem melniem burtiem jeb citiem vārdiem, caur Bībeli. Redziet, Dievs Savu runu apslēpj grāmatā. Viņš to apslēpj katrā sprediķī, katrā dievkalpojuma liturģijā. Un dzirdēt mēs varam Dievu tikai tad, ja mēs ticam, ticam ka Viņš runā Bībelē, caur sprediķi, dievaklpojuma liturģiju. Tāpat Dievs apslēpj Sevi, Savu mīlestību, Savu žēlastību, Savu visuvarenību un klātbūtni arī mūsu slimībās. Mēs domājam ka Dievam vajadzētu runāt vai darīt tā vai šitā. Mēs domājam, reiz ja Dievs mani mīl, tad Viņam jārīkojas pēc maniem ieskatiem, bet Dievs tik un tā dara kā Viņš grib un kā Pats uzskata par pareizu. Viņš dara tā, lai nebūtu ne dzirdams, ne redzams, ne sajūtams, ne arī kaut kā brīnumaini piedzīvojams, bet ticams. Arī Nāamans domāja. “Redzi, es domāju, ka viņš taču iznāks pie manis ārā un stāvēs manā priekšā, un piesauks Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu, un ar savu roku braucīs slimo vietu un atņems spitālību. Vai Amana un Farfara, Damaskas upes, nav labākas nekā visi Israēla ūdeņi, ka es tanīs nevarētu mazgāties, lai kļūtu šķīsts?” Un tas apgriezās un aizgāja dusmu pilns.” 2.Ķēn.5:11-12 Vai tas nav kaut kas pazīstams, ka arī mēs pārāk daudz domājam, bet kad Dievs tā nedara, kā bijām domājuši, tad paliekam dusmīgi. Jo mēs taču domājām!!! Turklāt mēs vienmēr domājam, ka mums ir taisnība. Bet Dievs sit krustā šādu mūsu domāšanu. Viņš dara pretēji tam, kā mēs domājam. “Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi,” saka Tas Kungs.” Jes.55:8. Un Viņš grib mums iemācīt šo paļāvību. Mēs domājam, ka Dievam mūsu slimībās jārīkojas šā, bet Dieva dara tā. M. Luters saka: „Dievs mani ir diezgan smagi pārbaudījis, un es esmu bijis slimībās nepacietīgs, jo daudzās smagās slimības ir izsmēlušas manus spēkus. Taču Dievs labāk nekā mēs paši zina, kam kalpo mūsu pārbaudījumi. Mūsu Kungs Dievs ir grāmatu drukātājs, kas saliek burtus otrādi. Viņa salikto teikumu mēs labi redzam, bet drukātā veidā mēs to izlasīsim viņā pasaulē; pagaidām mums ir jābūt pacietīgiem.”
Trešā ļoti svarīgā lieta, ko māca slimība ir lūgšana. Tikai savos pārbaudījumos mēs iemācāmies lūgt patiesi. Tikmēr kamēr mums iet labi, mēs nelūdzam Dievu vispār, lūdzam to reti un virspusēji. Bet slimība nereti mūs nospiež uz ceļiem un liek lūgt ar asarām. Kad biju Israēlā nācās redzēt kādu kamieli. Es noskatījos un nodomāju, ka šis laikam ir ļoti dievbijīgs kamielis, jo uz kamieļa kāju ceļgaliem bija cieta, raupja āda. Varēja redzēt, ka šis kamielis ir daudz tupējis uz ceļiem. Man tajā brīdī nāca prātā, kāda mana amata brāļa reiz sacītie vārdi par mūsu baznīcas tēvu R.Feldmani. Viņam reiz bijusi iespēja ar viņu kopā iet pirtī un viņu pārsteigusi un cienījamā mācītāja ceļgaliem viņa raupjā āda, kas izveidojusies stundām laika pavadot uz ceļiem lūdzoties Dievu. Slimība nereti ir vienīgā, kas mūs piespiež šādi lūgties. Tāpēc svētīgs tās cilvēks, kuru piemeklē slimība, jo šāds cilvēks nereti no Dieva tiek veidots par īstu lūdzēju.
Visbeidzot atcerēsimies, ka slimība rāda uz mūsu grēcīgumu un nīcīgumu, kura dēļ mums nemitīgi jāsauc: Kungs apžēlojies! Tā ir tikai auglis mūsu dvēseles neveselībai un mūsu dvēseles slimības redzamais atspūlgs. Tāpēc katrā slimībā mums jārūpējas ne tikai par savu miesu, bet Dievs aicina rūpēties un padomāt arī par savu dvēseli. Āmen.
Māc. E.Kalekaurs
