Mūsu baznīcā atgriezusies vēsturiskā fon Engelhartu dzimtas epitāfija.

Anotācija

Virķēnu (Würken) ,Oleru (Ohlershof), Endzeles (Henselshof) un Nēruti (Neeruti) muižu īpašnieka, zviedru armijas majora Mihaela Johana fon Engelharta (Michael Johann von Engelhardt, 1678 – 1730) ģerboņa epitāfija. 18.gs. pirmā puse

Īss ieskats fon Engelhartu dzimtas vēsturē.

Fon Engelhartu dzimtas vēsture Baltijā ir pazīstama kopš 15. gs. beigām, kad viens no dzimtas pārstāvjiem Hans fon Engelharts, Rīgas bīskapa vasalis, iegūst lēņa zemes pie Krimuldas. Dzimtas vārdā, kā Engelhartes (Engelhardtstof) nosaukta muiža netālu no Turaidas fogta pils. Rūjienas apkaimē dzimta ienāk 17. gadsimtā, kad īpašumā iegūst Virķēnu, Oleru, Endzeles, Sēļu u. c. muižas.

Dzimtas pārstāvji imatrikulēti Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes bruņniecības solos, pārstāv Zviedrijas un Krievijas muižniecību. Laika posmā no 1853. Līdz 1862. gadam dzimta trīs reizes iecelta baronu kārtā ar sekojošām izmaiņām ģērbonī: Vairogs kronēts un turētājlauvas. Baronu ģērboņa vairogs tika novietots Igaunijas landāta namā (šodien Tallinas pilsētas muzejā), kamēr Rīgā bez kroņa.

Virķēnu un Endzeles muižu īpašnieks zviedru majors Mihaels Johans fon Engelhards (1678 – 1730) 1717. Gadā apprecēja Sēļu muižas mantinieci Annu Magdalēni fon Šulci (1692 – 1755). 1721.gadā viņi dāvinājuši Rūjienas baznīcai alvas svečturus. Pēc zviedru majora Mihaela Johana fon Engelharta  nāves 1730.gadā, godinot viņa piemiņu, Rūjienas baznīcā piekārta koka ģērboņepitāfija. Fon Engelhartu dzimta daudz palīdzības sniegusi arī progresīvajiem Rūjienas mācītājiem Bergmaņiem. Dzimtas pārstāvji darbojās Rūjienas apkaimē līdz pat agrārajai reformai. Viņu pārst

āvju rindās ievērojami politiķi (landrāti), mākslinieki, zinātnieki, militārie darbinieki.

Epitāfijas apraksts.

Kompozicionāli epitāfija sadalās divās daļās, augšējā daļā ir ģērboņvainags, kuru aptver stilizētas kokgriezumā veidotas akanta lapas. Apakšējo, memoriālo daļu ar veltījuma uzrakstu, ieskauj atribūtu vītnes. Kompozīciju vainago bruņinieku ķivere ar heraldisko čalmu, virs kuras novietota lidojoša eņģeļa figūra ar spārniem.

Autors – nezināms.

Materiāls – liepas koks, izpildījuma tehnika – kokgriezums, polihroms krāsojums, zeltījums.

Izmērs: H – 260cm; Platums – 131cm.

Koka ģērboņepitāfija, kura godina Virķēnu, Oleru, Endzeles un Nēruti muižu īpašnieka piemiņu, bijusi novietota Rūjienas sv. Bērtuļa evanģēliski luteriskajā baznīcā ap 1730.gadu. Tā smagi cieta ugunsgrēkā 1974.gada 10.aprīlī un fragmentāri pa daļām līdz 2014.gadam glabājās Valmieras muzejā.

Cēsu Vēstures un mākslas muzeja speciālisti, gatavojot plašu starptautisku izstādi muzejā par vācbaltu kultūras mantojumu Latvijā „Vidzemes bruņniecība un Latvija”, izstrādāja programmu fon Engelhartu dzimtas epitāfijas restaurācijai (projekta autori Vija Rozentāle un Jānis Baltiņš). Epitāfijas restaurāciju finansiāli atbalstīja valsts Kultūrkapitāla fonds (EUR 3484.49) un Rūjienas novada pašvaldība (EUR 3000.00).

Pēc restaurācijas epitāfija kā vienīgais saglabājies šāda veida mākslas un vēstures piemineklis Vidzemes reģionā tika eksponēta izstādē „Vidzemes bruņniecība un Latvija” cēsu Vēstures un mākslas muzejā no 2015.gada 20.maija līdz 2016.gada 31.oktobrim.

Pēc izstādes Cēsīs, ar Valmieras muzeja piekrišanu, tika nolemts epitāfiju nodot Rūjienas sv. Bērtuļa evanģēliski luteriskai draudzei un novietos atpakaļ tās vēsturiskajā vietā Rūjienas baznīcā.